Vai var izskaidrot neizskaidrojamo?
Aizvadītās nedēļas temats pirmajā mirklī šķiet viegls un vienkāršs, bet patiesībā ir globāls un pārpasaulīgs. Visos laikos, jau pirms mūsu ēras, cilvēces gudrie prāti ir centušies izprast, izskaidrot, attēlot, aprakstīt, rast formulējumu viscilvēciskākajām emocijām - mīlestībai. Kad sāku domāt, ko es varētu bilst mīlestības sakarā, atcerējos reiz lasīto.
Reiz trīs aklie esot aizvesti ekskursijā uz zooloģisko dārzu. Kad viņi atgriezās pie saviem bēdu brāļiem, tie gribējuši zināt, kāds tad īstenībā esot vislielākais iemītnieks - zilonis -, par kuru viņi bija dzirdējuši. Tad pirmais atbildējis, ka zilonis esot ciets kā stabs, otrs stāstīja, ka lielais zvērs esot mīksts kā lupata, bet trešais zināja stāstīt: zilonis esot garš, mīksts un lokans kā čūska. Jūs jau saprotat, ka katrs no viņiem bija aptaustījis tikai vienu ziloņa ķermeņa daļu - kāju, asti un snuķi. Tāpat, es domāju, ir ar mīlestības jēdziena skaidrojumu. Katrs uz to jautājumu centīsies atbildēt, balstoties uz saviem personiskajiem pārdzīvojumiem un izpratni, arī atkarībā no tautības, reliģiskās piederības, filozofiskajiem uzskatiem, no izglītības līmeņa galu galā.
Patiesībā katrs laikmets atšķiras ar saviem centieniem izskaidrot cilvēku dvēseles fenomenu. Beigu beigās nācies atzīt, ka mīlestība, tāpat kā Dievs, neprasa skaidrojumu. Tie ir jēdzieni, kas paši sevi skaidro ar savu pastāvēšanu. Jo mīlestība vai nu ir, vai nav. Vidusceļš nepastāv. Nesen lasīju zinātnieku atzinumu, ka izdevies cilvēka organismā atrast četrus hormonus, kuru saplūšanas rezultātā veidojas ļoti nepastāvīgs ķīmisks savienojums, kas tad rada mīlestības pārdzīvojumus garīgā plāksnē. Pēc tik un tik gadiem mīlestība beidzot pastāvēt. Tāds, lūk, materiālistiskas dabas skaidrojums. Bet kā tad ar mīlestību mūža garumā? Par vienu tādu es varētu pastāstīt, bet tas jau ir cits temats.
Atgriežoties pie vēstījuma par ziloni. Vai tad katrs no mums, tāpat kā tie aklie, nav savas dzīves laikā saskāries tikai ar vienu ziloņa daļu vai, pareizāk sakot, mīlestības aspektu? Kādu? Būs interesanti to izlasīt nākamajā Senioru Dienas numurā. Bēdīgāk būtu, ja aklais nekad nebūtu nokļuvis zvēru dārzā...
Valija Rīgā
Tomēr negribētos bez jūtām
Reiz kāds cienījams, visnotaļ inteliģents kungs labākajos gados pateica man pārsteidzošu frāzi - ka viņam vairs mīlestības nevajagot, lai šajā lauciņā plosoties jaunie. Jo viņam par spēcīgām emocijām svarīgāks esot miers un fakts, ka vairs ne par vienu šajā dzīvē nav jāuzņemas atbildība. Beidzot pienācis laiks dzīvot tikai sev...
Prātoju - kā tad tā? Vai patiesi senioru vecumā, kad tik daudz pieredzes iegūts, nav tieši īstais laiks izbaudīt mīlestību, cieņu pret savu tuvāko? Izbaudīt kā kārumu, jau gana mierīgu sirdi spējot saprast cēloņus, likumsakarības. Spējot piedot un netraucēt sīkumos. Neuztraukties par sīkumiem. Spējot novērtēt faktu, ka patiesi ir laimējies - šai dzīvē atrodot kādu, kam prieks par kopā būšanu, kas saprot no pusvārda, kas sirdī un domās vienmēr būs tavējais cilvēks. Ar kuru ir, par ko parunāt, un ar kuru labi ir arī paklusēt. Uzturēt inteliģentas, sirdsmiera pilnas attiecības. Tā taču tāda bagātība! Ne katram dota. Vai tiešām šim vīrietim tik daudz darīts pāri, ka viņš gatavs labprātīgi atteikties no paša skaistākā dzīvē? Iespējams. Bet (kā tajā teicienā) katrs jau izvēlas pats - sievieti, Dievu un ceļu.
Nu pati strauji tuvojos senioru vecumam, pēc Šveices standartiem - drīz man būs 57. Noraugoties uz citu manu līdzcilvēku attiecībām no malas, redzot, cik daudz sieviešu izpostījušas savu dzīvi, ilgstoši dzīvojot graujošās, postošās attiecībās, kas tā arī nav aizvedušas nekur, vienkārši izniekojušas 10, 15, 20 gadu no savas dzīves... Es saprotu - ja būs lemts, es tomēr ļaušos mīlestībai. Varbūt tā mani aplaimos tikai pēc gadiem 20, kad būšu jau pilnīgi sirma, krunkaina vecmāmiņa, kura balstīsies uz spieķīša, bet ļaušos. Mīlestība ir pats skaistākais dzīvē. Ja vien tā balstās uz cieņu. Jo mīlestība, manuprāt, ir arī cieņa.
Benita, rīdziniece