Vai tiešām nav par ko rakstīt, xxx!? Konsultants šķendējās, meklēdams informāciju kādam nopietnam pētījumam. No visām ziņu aģentūru un portālu lapām mirdzēja pretī, ka Saeima ar bēgļiem spēlējusi fotbolu un cik tā esot vareni izdevusies draudzēšanās un nebaidīšanās akcija. Saeimisti uzvarēja, kas ir galīgi nepareizi no tolerances viedokļa. Tāda nepatīkama baltās rases pārākuma smaciņa. Vajadzēja uzvarēt bēgļiem un iepriekš izstrādāt sabiedrisko attiecību projektu - kāda rezultāta uzvara būtu vislabāk uzrunājusi starptautisko sabiedrību, gan jau šim nauda atrastos. Mačs jāpārspēlē, tas pilnīgi skaidrs.
Lai arī biklais tautu draudzēšanās mēģinājums neatbilst augstākiem kritērijiem, tas vērtējams kā labs iesākums. Politiķu futbols jau ir arī dziļi simbolisks - galvenā taktika ir nevis kontrolēt bumbu, bet pēc iespējas no tās tikt vaļā. Nu jāgaida citas Mucenieku atrakcijas. Ministru kabinets aizbrauks uzspēlēt aklās vistiņas, Saeimas priekšniece ar jauniecelto ģenerāli Pētersoni varētu izvest kādas klusas, tikumīgas rotaļas iz latvju tautas folkloras pūra, bet mūžam smaidošais prezidents ierastos nedaudz volejbolēt. Lielisks PAREIZĀ VIEDOKĻA un aktīvas draudzēšanās demonstrēšanas placdarms. Tā pamazām problēma ieciklētos valsts krējuma un bēgļu saspēlē, kas principā notiek jau tagad. Kamēr masu mediju ļaudis grūstīdamies staigās līdzi ar diktofoniem un fotokamerām, viss kārtībā. Tomēr ar laiku var apnikt. Var, protams, ierakstīt likumos, ka vismaz sabiedriskajiem medijiem politiķu/bēgļu futbola tiešās translācijas ir obligātas, bet, kas ir obligāts, nekad netiek ar īstu entuziasmu pildīts.
Ar to nu vēl varētu sadzīvot, bet, ja nāk aizrādījumi arī no Briseles puses... Proti - par maz tiek iesaistīta vēl šur tur Latvijā atlikusī vienkāršā sabiedrība. Tā vēl arvien turpina lamāties un baidīties. Tāpēc bēgļu problēma laižama tautās, izmantojot ekonomiskās sviras.
Pirmkārt, nepieciešami fondi. Vai vismaz stingras garantijas, ka fondi būs. Tādas, ka jebkurš ātro kredītu artelis ņems pretī spiegdams. Tad pakoriģēsim mikrouzņēmumu nodokli (sen nav tur nekas revidēts). Noliekam trīs procentus visiem, kuri kaut kā būs gatavi attīstīt bēgļu draudzības biznesu. Pārējiem neko. Lai nečinkstētu lielie uzņēmumi, jāizstrādā bēgļu elektrības paketes un gāzes komplekti, ko definē kā obligāto valsts iepirkuma komponenti. Telekomunikācijas ievieš speciālo bēgļu tarifu, bet par katru darbā pieņemtu bēgli samazinās solidaritātes nodoklis priekšniekiem, jo solidaritāte tak pieaug. Protams, tas darbojas, ja iesaista bēgļus. Atceramies kādreiz populāro profesiju «latvietis».
Un tā latviskā garā taps bēgļu alus, bēgļu sklandrauši un bēgļu tortes no īsta lauku krējuma un olām (hm, kādēļ lauku?). Tiks apmaksāti žurnālu ieliktnīši, piemēram - kas jauns bēgļos, bēgļu privātā dzīve vai līdzīgi. Tāpat arī brošūras «ko darīt, ja bēglis klauvē?». Savukārt sabiedriskajiem medijiem ar steigu jāņem nost Latgales prioritāte un jālīmē klāt bēgļu stāstiņi. Arī Latvijas Radio 2 obligātās čangaļu dziesmiņas steidzīgi jāmaina uz vēl obligātākām bēgļu ziņģēm.
Konservatīvāks līdzpilsonis saskatīs ņirgāšanos, liberālāks - ksenofobijas asnus. Jebkurā gadījumā piedāvātais ir kas labāks par ākstīšanos ar bēgļu futbolu.
*ļoti neatkarīgs konsultants