Pēdējā laikā dažādas institūcijas nākušas klajā ar aprēķiniem par iedzīvotāju pirktspējas izmaiņām gan Baltijas valstu, gan visas Eiropas ietvaros. Lai arī kādā ģeogrāfiskā griezumā tiktu apskatīts minētais jautājums, Latvija atrodas izaugsmes spicē. Tā, piemēram, pētījumu kompānija GfK nesen nāca klajā ar apziņojumu, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja pagājušajā gadā palielinājusies vidēji par 6,6%, kas ir augstākais rādītājs Baltijas valstu vidū. Savukārt SEB banka atzinusi, ka Baltijas valstu iedzīvotāju vidū Latvijas strādājošo ienākumi pērn pieauguši visstraujāk, sasniedzot 7,4%, bet reālā vidējā darba samaksa (ierēķinot inflācijas ietekmi) ir par 10% augstāka nekā 2008. gadā, kad šajā ziņā tika sasniegta pirmskrīzes virsotne.
Tas, protams, kontrastē ar internetā bieži vien lasāmajiem komentāriem, ka nekādas izaugsmes nav un vispār viss kļūst tikai sliktāk. No dažādu aptauju rezultātiem noteikti var nonākt pie secinājuma, ka Latvijas sabiedrība ir samērā konservatīva, savukārt attiecībā uz dzīves apstākļu uzlabošanos - arī pesimistiska. Viens no galvenajiem iemesliem ir atziņa, ka ekonomikas pieaugums, ko valsts ir piedzīvojusi pēckrīzes periodā, ne tuvu nav bijis vienādi dāsns pret visiem un sabiedrības noslāņošanās turpinās. Lai arī mazāk atalgoto strādājošo skaits sarūk, Centrālās statistikas pārvaldes mājsaimniecību aptauju dati liecina, ka pērn ceturtajā ceturksnī 45,7% strādājošo mēneša neto darba samaksa nav pārsniegusi 450 eiro.
Ja kopējais algu līmenis ir zems, tad arī pie solīda pieauguma (procentos) tikt nav grūti, savukārt straujš darba samaksas pieaugums uz šobrīd faktiski neesošas inflācijas fona arī nodrošina vidējās pirktspējas palielināšanos. Taču ekonomisko procesu virzība gan Latvijā, gan pasaulē vedina domāt, ka arī šis «vidējās statistiskās» pirktspējas pieaugums kļūs lēnāks, nekā tas bijis iepriekšējos gados. Līdz šim algu pieaugumu sabiedriskajā sektorā veicināja nodokļu ieņēmumu palielināšanās, kas saistīta ar kopējo ekonomikas «atlēcienu» pēckrīzes periodā, savukārt privātajā sektorā līdz ar kvalificētu darbinieku trūkumu nācās piedomāt, lai labākie kadri neaiziet citur. Taču pasaules ekonomikas sirgšana ar deflācijas procesiem nozīmē to, ka realizācijas, peļņas un līdz ar to arī iekasēto nodokļu pieaugums var izpalikt, līdz ar to var nebūt naudas arī tam, lai celtu algas. Protams, dažādās nozarēs situācija var stipri atšķirties, taču, ja Eiropas ekonomiskie procesi noritēs līdzīgi kā pēdējo gadu laikā, ir jārēķinās ar to, ka kopējais sabiedrības maksātspējas līmenis augs lēnāk nekā līdz šim un iedzīvotāju noslāņošanās turpināsies.