Mērnieku laiku Oļiņietes tēls atmirdzēja komentētāja nosalušajās smadzenēs, vērojot dažāda ranga mūsu politiķu un amatpersonu trīšanos un bradāšanu ap Gaismas pili, kur notikšot vairums ar Latvijas prezidentūru saistīto pasākumu. Viss liecina, ka tuvāko mēnešu laikā vārdus «tautas dziesmas», «Rainis», «kultūra» utt. dzirdēsim daudz. Esam maza nācija, toties ar izcilu kultūru, kas ļauj mums ieņemt noturīgu vietu lielo nāciju saimē. Un tā tālāk, un tā joprojām. Lieki teikt, ka amatpersonas jūtas līdzdalīgi šīs izcilības uzturēšanā - kaut tāpēc, ka iemācījušies kultūras nozīmi bieži piesaukt. Bet kā ar šo atbalstu - cik tas atkarīgs no valsts - veicas patiesībā? Vai mūsu augsti sēdošie citātu teicēji savā kultūras mīlestībā nav tādi kā Oļiņietes?
Labi, nekašķēsimies - ir tikai lietišķs priekšlikumus. Ja nu jūs tuvākajos mēnešos tik daudz laika pavadīsiet Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā, varbūt palūkojiet jaunumu katalogā pērnā gada nogalē iznākušo krājumu Latviešu folkloristika starpkaru periodā. Ticu, ka esat centīgi gatavojušies prezidentūrai - spodrinājuši valodu prasmes un zināšanas Eiropas likumdošanā. Tomēr minētā grāmata jums palīdzēs pamācīties no Latvijas kultūras politikas veiksmēm un kļūdām starpkaru periodā. Jo, baidos, kļūdas tiek rūpīgi atkārtotas - par spīti jau apsmaidītajai kultūras piesaukšanai vietā un nevietā.
Kaut daži piemēri. Kad jaunās valsts parlaments divdesmito gadu sākumā rosina kultūras finansējumu papildināt ar atskaitījumiem no, piemēram, spirtoto dzērienu patēriņa, Finanšu ministrijas pārstāvji aizrāda, ka tas prasītu lieku sasprindzināšanos (viņiem), attiecīgi ideja noraidāma. Tas nez kādēļ ārkārtīgi atgādina Finanšu ministrijas argumentus (?) pret līdzīgi iezīmētiem atskaitījumiem Valsts kultūrkapitāla fondam - tikai 2014. gadā. Kad 1924. gadā cēlu vārdu pavadībā tiek izveidota Latviešu folkloras krātuve, nozares entuziasti drīz vien konstatē, ka nodibināta ir gan, tikai valstij «aizmirsies» piešķirt nepieciešamo finansējumu. Šis modelis - vispirms par kaut ko lemt, naudu lēmuma īstenošanai meklēt pēc tam - arī kaut ko ļoti atgādina... Un šī nedziedināmā valsts neuzticība pret kultūras darbiniekiem - 1928. gadā folkloras krātuvei jātaisnojas muitai, ka 300 neiespēlētās fonogrāfa valces no Londonas atvestas, nevis lai tās «uzspertu gaisā», bet tautas dziesmu vākšanai. Vai jums liekas, ka nepilnu gadsimtu vēlāk daudz ir mainījies?
Īsi sakot: ja jums nepatīk salīdzinājums ar Oļiņieti, īstenojiet pašu daudzinātajai kultūrai draudzīgu politiku ikdienā, nevis reizēs, kad jāsaka svinīgas uzrunas.