Tik daudz kaislību publiskajā telpā, kā saceltas ap topošā ātrvilciena posmu Āgenskalnā un Mārupē, sen nav piedzīvots. Tas priecē. Jo liecina, ka tauta vēl domā par nākotni, savām interesēm, ir sociāli gana aktīva. Cita lieta, ka prevalē neziņas, neskaidrības, aizspriedumu radītas bailes, nevis kompetentas, argumentētas pretenzijas. Bet tas, cerams, maināms.
Spilgts piemērs - reakcija uz versiju par tuneli zem Āgenskalna. Ja prasītu, lai vispirms nomaina arhaiskās daudzu augsto pakāpienu eļektričkas un tad lai ir ātrvilciens jau kā nākamais attīstības līmenis, to vēl varētu saprast. Ja liktu uzrādīt aprēķinus, cik gados atmaksāsies un vai Latvijai tas finansiāli pa spēkam, labi. Arī prasība pēc augstas kompensācijas par sliežu ceļu būvi caur (vai gar) dzimtas vai pašu iegādātu īpašumu, būtu tikai loģiska. Taču, ja galvenie protesti pret tuneli ir saistīti ar emocionālām iedomām par nedrošību, slikto ietekmi uz augstāk esošām ēkām vai par trokšņiem būvniecības laikā... Par to, ka zem pilsētām tiek būvēti metro, nekas nav pat dzirdēts, vai ne? Un tuneli zem Lamanša laikam uztver kā no citas pasaules?
Ar mārupiešu protestiem līdzīgi. No to reakcijas rodas iespaids, ka dzelzceļa līnija tiek uztverta teju vai kā Lielais Ķīnas mūris vai kā tiešām nejēdzīgais sliežu ceļa uzbērums Rīgas centrā starp Vecrīgu un Centrāltirgu. Jā, tādu Mārupē nevajadzētu. Bet tad tieši jārunā par to, kāda šī dzelzceļa līnija izskatīsies, kādas un cik daudz būs krustojumu vietu ar auto, gājēju vai veloceļiem, kāda būs aizsardzība pret trokšņiem, avārijām u. tml. Proti, jāvērtē pēc būtības, nevis pēc principa: mums neko nevajag, jo viss tāpat ir slikti.
Vēl viena lieta, kas pārsteidz, ir Mārupes pašvaldības vadības aktīvi negatīvā attieksme. Infrastruktūras izbūvē tā saskata tikai apdraudējumus, nevis iespēju, piemēram, prasīt pievedceļus, apvedceļus, kompensācijas vai ilgtermiņā regulārus maksājumus par apgrūtinājumu no projekta ieviesējiem. Pasaules skatījums tiešām kā Sūnuciemā.
Protams, sava vaina par sacelto balagānu jāuzņemas arī projekta publiskās apspriešanas rīkotājiem. Kad parādījās ideja par tuneli, šķita, ka tā speciāli piespēlēta, lai uz sevi paņemtu visas negācijas un būtu viegli upurējama projekta turpmākai virzībai bez aizķeršanās. Ja arī citiem risinājumiem kāds iebilstu, vienmēr varētu aizdomīgi «iegriezt»: tad tu esi tas tuneļa racēju lobētājs, ja? Bet tik gudra šī spēle laikam nav.
Bēdīgi, ka sabiedriskās apspriešanas rezultātā ir nevis lielāka skaidrība, kliedētas bažas, saskatīts arī izdevīgums, bet gan aizvien lielāks juceklis sabiedrības attieksmē - un to rada kompromiss pie kompromisa, jauni līkumi, jaunas versijas trases maršrutam, kam šādā projektā nevajadzētu būt, vai ne? Skaidrs, ka visiem izdabāt nav iespējams, ātrvilciena ceļš nevar izskatīties pēc kalnu serpentīna vai slaloma trases, tam jāiet no punkta A uz B pa vistaisnāko ceļu. Katram skaidrs, ka nekādas lielās virāžas nav iespējamas arī pilsētas tuvumā. Ja to pieņem par pamatprincipu (bet tam ir vajadzīgs skaidrs visaugstākajā līmenī pausts politisks vēstījums, kura nav - projekta komanda atstāta peramo lomā), diskusijai būtu jābūt vienīgi par izpildījumu, kas radītu vismazāko kaitējumu.