Stāsti par ceļošanu laikā jau kopš Marka Tvena un viņa neaizmirstamā Konektikutas jeņķa laikiem bijis iecienīts paņēmiens divu laikmetu kontrastēšanai. Arī romāna Mocarta kungs pamostas autore ar licentia poetica tiesībām ķeras pie tikai fantastiem atļautā paņēmiena un Volfgangu Amadeju (NB! Šis vārds viņam gaužām netīk!) iesviež XXI gadsimta rosīgajā pilsētvidē. Taču romānā šis laikmetu savijums izstrādāts daudz virtuozāk, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Vai patiesi ir noticis lēciens pāri vairāk nekā diviem gadsimtiem un ar to izskaidrojams Volfganga pārsteigums, sastopoties ar XXI gadsimtu visā tā krāšņumā, sākot ar kompaktdiskiem un beidzot ar metro? Vai varbūt tās ir tikai ģeniāla Mocarta interpreta vīzijas paša sajukušajās smadzenēs? Atbildes nav.
Sākotnēji romāns pilnā sparā ekspluatē no laikmetu kolīzijas izrietošo komisma efektu - Silvijas Brices tulkojumā lieliski atveidota Mocarta puķainā un arhaiskā runas maniere, opera buffa stilā sīki atainoti pārpratumi, kas rodas, XVIII gadsimta cilvēkam sastopoties ar mūsdienu sabiedriskā transporta, elektriskā apgaismojuma un kanalizācijas sarūpētajiem pārbaudījumiem: respektīvi, tieši tas, ko izklaides kārs lasītājs sagaida no «ceļojuma laikā» - kārtīgu izsmiešanos. (Un autorei tas padodas - ko vērta ir kaut vai epizode, kad Mocarts, sastapis XXI gadsimta vīnieti, uzskata to par erceņģeli un, vēl īsti neapjauzdams, vai atrodas šaisaulē vai kādā savdabīgā šķīstītavā, krekliņa uzrakstu AC/DC tulko kā akrostihu no teksta «Adorate, Cherubim, Dominum Cantu»!)
Taču pakāpeniski stāstījumā aizvien spriegāk ievijas arī opera seria - Mocarta (vienalga, īstā vai pašuzdotā) izmisīgie mīlestības, jēgas un mūzikas meklējumi, svaidoties pa Vīnes ielu mudžekli, spēlējot klavieres veikalos un naktslokālos, klausoties paša mūziku gan operā, gan ielu vijolnieka izpildījumā un neglābjami izaužot sev likteni, kas faktiski neatšķiras no viņa XVIII gadsimta inkarnācijas - haotiska, sevis pārņemta, vieglprātīga, ģeniāla mākslinieka likteni, kuram racionālā laikmetā izdzīvot nav cerību. Viņam (tolaik, tiklab kā tagad) ir visas iespējas veidot «karjeru», uzbūvēt pēc visiem standartiem veiksmīgu, iepelēku dzīvīti, taču šīs iespējas viņš citu pēc citas palaiž vējā ar kaitinoši plašu vēzienu. Jo viņam ir citi mērogi, cits atskaites punkts, varbūt - cita tonalitāte. Ģēnijs skan ar parasta cilvēka ausij neuztveramu ultraskaņu, bet viņam savukārt dzied viss - sākot ar mašīnu rūkoņu uz ielas un beidzot ar rudens lapām zem kājām.
Kā noprot pats Mocarts, viņa uzdevums, tieši no nāves gultas pārlecot divus gadsimtus tālā nākotnē, ir pabeigt Rekviēmu, ko, pēc paša komponista domām, galīgi sabojājis viņa skolnieks Zīsmeirs. Un nodaļa pēc nodaļas aizsākas ar sēru mesas daļu nosaukumiem un latīniskajiem ievadtekstiem, nepārprotami signalizējot, ka humorpilna izklaide nav nedz primārais, nedz galvenais šī stāsta mērķis. Un nodaļu pēc nodaļas Mocarts metodiski spēlē - spēlē klavieres, spēlē uz nerviem, spēlē sieviešu ķermeņu stīgas un klausītāju dvēseļu taustiņus, līdz iespēlē sevi... nē, ne gluži kapā (lai gan daļēji tīšo iekrišanu būvbedrē, radīšanas mokās klejojot pa pilsētu, var iztulkot tieši tā), bet psihiatriskajā slimnīcā gan. Un starp romāna kulminācijas epizodēm atrodas arī šāda: Mocarts skandina noskaņojušos pianīnu slimnīcas atpūtas telpā par godu visiem tur sanākušajiem napoleoniem, luijiem un... varbūt arī mocartiem. Šajā brīdī mūziķa liktenis jau ir skaidrs. Autore gan pasviež nelielu glābšanas riņķi, paralēli komponista gaitām liekot viņu pa visu Vīni meklēt labvēlīgam mūzikas mecenātam, taču brīdī, kad abi sastopas, atlicis vairs tikai pabeigt Lacrimosa. Un citādi nevar būt. Jo tādi ir melodramatiskās operas, opera seria, noteikumi.
Mocarta kungs pamostas nebūs īstā grāmata, ar kuras palīdzību iepazīt Mocarta vēsturisko biogrāfiju, nedz arī viņa mūziku. Taču tēmu par mākslinieka vientulības milzīgumu tā izspēlē patiesi un virtuozi, un šīs variācijas priekšā der apklusināt neticību. Rakstniece nekur neapgalvo, ka ģēnijs, kurš mirst 1791. gada Vīnē, un jaunais mūziķis, kurš nākamajā nodaļā pamostas no komas 2006. gada Vīnē, ir viens un tas pats cilvēks.