Kāda jēga valsts budžetu vairs skatīt Saeimā, ja tā pamatskaitļi tiek akceptēti valdībā un, kas vēl būtiskāk, - iziet īpaši stingru apstiprināšanas procedūru Eiropas Komisijā?! Šādu reakciju ne vienam vien izsaukusi ziņa par to, kādi būs galvenie nākamā gada valsts budžeta rādītāji un kā norisināsies to tālākā apstiprināšana.
Ir jau pilnīgi skaidrs, ka vispārējo valdības budžeta ieņēmumu prognoze būs 33,6% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), izdevumu prognoze - 34,6% no IKP, deficīts - 1% no IKP, valsts parāds 35% no IKP. 2015. gadā plānots 2,8% IKP pieaugums, inflācija - 2,4%. Rāmji stingri. Lai tajos iekļautos, viss sen starp ministrijām un koalīcijas partijām izrunāts, izkaulēts, saskaņots. Manevra iespēju vairs nav.
Bet, ja viss izlemts, skaidrs, ka Saeimas debates par budžeta likuma pieņemšanu būs vien izrāde, kur opozīcijai atvēlēta vien šajā gadījumā bezjēdzīga iespēja rosināt palielināt izdevumus kādām viņu vēlētājiem būtiskām jomām, savukārt varas partijas neizbēgami to visu vieglu roku «noairēs», jo pretējā gadījumā no Eiropas Komisijas sagaidāmās nepatikšanas varētu būt, kā saka, ne pa jokam lielas.
Protams, pozīcijas politiķiem būs iespēja vēl teatrāli iebalsot kādas pārdesmit tūkstošu eiro lielas izmaksas atsevišķām jomām, taču finansējuma avoti šādām populistiskām, sīkām uzvarām gan jau būs klusībā paredzēti kopējā «budžeta rāmī» un valdības stabilitāti neapdraudēs.
Tad kāpēc gan rīkot šo izrādi? Var ieviest regulējumu, ka par budžetu debašu nav, pieņem tikai tehniska rakstura priekšlikumus (kad kāda kļūme ieviesusies skaitļu rindās), premjere vai finanšu ministrs noziņo, ka viss izlemts un saskaņots, Saeima to akceptē, un miers.
Neesmu eiroskeptiķis, taču tas, ka mūsu politikā aizvien vairāk ir tādu jomu, kas vairs nav pašu lemšanā, šķiet, maigi izsakoties, pazemojoši. Viena lieta, ka ir kopīgie spēles noteikumi un sodīts tiek tas, kurš tos pārkāpj (pēc tam kad tas ir noticis fakts), cita - ja kontrolē katru nākamo soli. Tas ir kā, ja ceļu policisti nevis ķertu pārkāpējus, bet tiktu nosēdināti blakus šoferiem, lai diktē priekšā katru manevru un ātrumu, kādā tas veicams.
Jā, skaidrs, ka šādu stingro prasību cēlonis sakņojas valstu iepriekš pieļautās pārmērībās, kas daudzviet krīzes gadus padarīja jo īpaši smagus, un tomēr. Neapzinīgo dēļ tiek sodīti visi. Un ir sajūta, ka pie varas esošie par to tikai priecājas, - atbildību par to, ka budžets sastādīts tieši tāds, ne citāds, var viegli novelt uz kārtējām procedūrām un Eiropas prasībām. Kā uz Maskavu padomju gados.