Kasparovs noraida maldīgo domu, ka Krievijai ceļš pie Ķīnas, iespējams, šķiet tuvāks par Eiropu. “Lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju perspektīva kļūt par Ķīnas provinci ir pilnīgi nepieņemama. Ķīna gatavojas Krieviju aprīt kā objektu, lai paplašinātu savu teritoriju. Ķīnieši nekad nav atteikušies, un pēdējās dienās to arī ir nofiksējuši savās oficiālajās mājaslapās – viņi saglabā pretenzijas uz 1,5 miljoniem Krievijas teritorijas kvadrātkilometru, kurus, kā uzskata Ķīna, Krievijas Impērija nelikumīgi atsavināja 19. gadsimtā. Un tas ir daudz nopietnāk nekā cīņa par Bahmutu vai Vugļedaru. Tas ir reāls drauds visiem Krievijas Tālajiem austrumiem un Austrumsibīrijai. Šīs teritorijas ir mazapdzīvotas. Tajās vienmēr ir bijis vīriešu deficīts. Un skaidrs, ka karš Ukrainā un nepārtrauktā mobilizācija rada arvien lielāku disproporciju, kas Ķīnai paver jaunas iespējas kolonizēt šīs zemes. Tāpēc Krievijas sabiedrībai, Krievijas eiropeiskajai daļai šāda perspektīva šķiet ļoti pat nevēlama,” atzina Kasparovs.
Opozicionāram ir pilnīgi skaidrs redzējums par Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu. “Mēs taču saprotam – viņš ir kā narkomāns, kuram ir nepieciešama nākamā deva kara turpināšanai, un viņš ir gatavs pārdot visu, kas viņam ir. Tāpēc līgumi, kas tika parakstīti starp Sji Dziņpinu un Putinu, tie patiesībā ir Krieviju paverdzinoši līgumi. Jaunajai Krievijas varai tie visi būtu vienkārši jāsaplēš. Tās nav vienošanās starp partneriem, bet gan ceļa karte, kā Ķīnai norīt lielāko daļu Krievijas,” uzskata Kasparovs.
“1990. gada septembrī spēlēju ar Anatoliju Karpovu pasaules čempionātā šahā – viņš zem PSRS, bet es zem Krievijas karoga, kas tolaik vēl nebija valsts karogs. Un šodien kaut kā atkal, man acīmredzot ir tāds liktenis. Esmu viens no pirmajiem, kas propagandē jauno balti-zili-balto Krievijas karogu. Taču šajā gadījumā tā pat nav vēsturiska tradīcija. Kopš Krievijas pilna mēroga agresijas sākuma pagājušā gada februārī daudzi Krievijas aktīvisti, kas izgāja protestos – no Rīgas līdz Sanfrancisko – it kā spontāni pacēla šo balti-zili-balto karogu. Internetā varējāt redzēt, ka ideja patiesībā bija nodzēst sarkano svītru, tur bija pat roka, kas to svītru dzēsa. Motivācija ir vienkārša. Jaunajā Krievijas karogā nedrīkst būt asins krāsa pēc tik daudzu noziegumu veikšanas Ukrainā. Un tā tas iegājās. Tā bija spontāna iniciatīva,” stāsta Kasparovs. Tikai vēlāk, pētot vēsturiskas grāmatas, izrādījies, ka balti-zili-baltās krāsas bija Novgorodas Republikas krāsas. „Tās bija 15. gadsimta beigas, un tā bija pēdējā demokrātiskā Krievijas republika. Tāda vēsturiska paralēle un laiku saikne, kas, cerams, padarīs šo balti-zili-balto karogu par jaunās Krievijas karogu.”
Kad šis jaunais karogs plīvos virs Kremļa, un vienlaikus mainīs tautas domāšanu? “Ar domāšanu nav tik vienkārši, to nevar mainīt uzreiz. Teikšu pragmatiski. Lielākā daļa krievu neuztver un varbūt pat tuvākajā nākotnē neuztvers Rietumu vērtības, tā teikt, ar sirdi. Viņi tās uztvers caur vēderu... Tas ir ļoti svarīgi, jo pēc 1991. gada norisinājās Krievijas integrācijas process pasaules ekonomikā. Jau atkal – izvēloties starp Ķīnas provinci un Eiropas ceļu – domāju, ka lielākā daļa par spīti kompromisiem tomēr noslieksies Eiropas virzienā. Domāju, ka militārs ģeopolitisks zaudējums, kā tas jau bieži noticis Krievijas vēsturē – arī ir tā atzīme, kas maina situāciju sabiedrībā. Būs acīmredzams, ka impērijas ideja ir mīts. Tā vairs nestrādā, un jāmeklē kas cits. Te rodas vēsturiska iespēja. Tā nav garantēta, bet tā ir iespēja pārveidot Krieviju par konfederācijas tipa parlamentāru republiku.”