Vienlaikus pat viskvēlākie V. Putina pretinieki, ieskaitot personāžus, kurus pieņemts dēvēt par rietumu ietekmes aģentiem, atzīst, ka jautājums par viņa aiziešanu no politiskās skatuves šobrīd vienkārši nav dienas kārtībā. Protesti var pamainīt atsevišķu notikumu gaitu un termiņus, taču nekādi nav spējīgi ietekmēt V. Putina atgriešanos pie varas, vismaz līdz nākošajām prezidenta vēlēšanām noteikti nē, bet tās gaidāmas tikai pēc sešiem gadiem.
Iemeslu šādam pesimismam (kam pesimismam, kam optimismam) netrūkst. Krievijas prorietumnieciskā opozīcija ir sašķelta, un tai nav nedz spēcīga līdera, nedz pat aptuvenu plānu, ko darīt neticamajā gadījumā, ja „cars Vladimirs” tiešām pazustu no politiskās skatuves. Tāpat Krievijā prorietumnieciskās idejas nekad (un jo īpaši pēc 1990. gadu haosa) nav bijušas populāras, bet rietumu šodienas (neoliberālais) modelis galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ ir bankrotējis pat daudzu rietumvalstu pilsoņu acīs, kas tā pievilcību Krievijā nekādi nevairo, it īpaši, ja ņem vērā Kremļa labi nostādīto propagandas mašīnu.
Iespējamās nosacītās alternatīvas ir komunisti un liberāldemokrāti (tā dēvētā sistēmiskā opozīcija), attiecīgi ar Genādiju Zjuganovu un Vladimiru Žirinovski priekšgalā, bet uz šo biedru fona V. Putins izskatās gluži vai pēc krievu demokrātijas tēva. Alternatīvas trūkuma un esošās stabilitātes dēļ Krievijas iedzīvotāju vairākums kā minimums neiebilst pret tēzēm par spēcīgu valsti, kurai ir visas tiesības un pienākums izvēlēties savu attīstības ceļu, un pret spēcīgu, autoritāru līderi. Ja daļai inteliģences un jauntapušās vidusšķiras arī gribētos uz rietumiem, tad viņu vēlmes diemžēl vairāk līdzinās Aleksandra II laikos izplatītajai inteliģentu iešanai tautā.
Vismaz šobrīd šķiet, ka rezultāts ir pretējs gaidītajam – radikālo opozicionāru vēlme par katru cenu „iesālīt” V. Putinam, ir novedusi pie pretēja efekta, un Krievijas nākošā prezidenta popularitāte ir jūtami palielinājusies. To labi saprot arī liela daļa opozicionāru, kuri piekritējus izvest demonstrācijās šobrīd cenšas, galvenokārt domājot par savu iespēju un ietekmes palielināšanu. Piekļuve plašsaziņas līdzekļiem, zemāki „griesti” kandidēšanai dažādu līmeņu vēlēšanās, prasības pēc godīgas to norises un korupcijas mazināšana – tas viss šobrīd ir ļoti reāls, jo saskan arī ar Kremļa vajadzībām. V. Putinam ir nepieciešama nevis kaut kāda, bet neapstrīdama leģitimitāte, un pavisam noteikti nav vajadzīgs vēl viens protestu vilnis pēc prezidenta vēlēšanām, tādēļ ar šāda veida maiņas monētām Kremlis neskopojas, jo varas pozīcijas to izdalīšana būtiski neietekmē.
Savukārt 4. februāra mītiņš faktiski būs viens no noslēguma punktiem varas un pret to iebilstošās sabiedrības daļas līguma sastādīšanā un maiņas monētu izdalē. Pēc principa – šādas tādas brīvības un miers pret neapstrīdamu leģitimitāti. Un ja vien kāda no klusajā darījumā iesaistītajām pusēm neizstrādās ko ārkārtēju (piemēram, radikālie opozicionāri nesarīkos masu grautiņus demonstrāciju laikā vai Kremlis pēkšņi neatteiksies no samiernieciskās taktikas), V. Putins atradīsies pie varas vismaz kādus gadus sešus, ja ne visus divpadsmit.