Grāmata par kortelīti
1949. gadā māte ar Tāli no Lībekas atgriezās Rīgā. Solīto labumu vietā viņa nokļuva filtrācijas nometnē. Tēvs arhitekts un būvinženieris pārcēlās uz Austrāliju. Padomju valstī fakts, ka Tālivaldis Margēvičs dzimis Vācijā, krietni pabojāja viņa biogrāfiju.
Mēs esam labi paziņas no Rīgas Kinostudijas laikiem. 60. gadu beigās Hronikas sektorā abi bijām redaktori. Tagad tiekoties uzzinu pat gluži neticamas Tāļa dzīves detaļas. Smejoties saku – zini, tas nav kino, tā ir dzīve, tāds stāstījums liekams filmas pamatā. "Bērnībā dzīvoju kā īsts bomžiks, mājās pilnīgs tukšums, nebija ko ēst. Ome sāka aust lakatiņus un tos pārdot. Par šo noziegumu viņu ielika stingrā režīma cietumā. Omes dzīve bija sagrauta, viņa izdarīja pašnāvību. Māju Saulgožu ielā, kur sākumā dzīvojām, konfiscēja, mēs palikām uz ielas." Tālis savu dzīvi pāršķir pa lapai. Aizraušanās ar grāmatām bija ārprātīga. Izlasījis bija visu, ko vien varēja dabūt, ieskaitot Mopasāna Kopotos rakstus. Spilgtā atmiņā grāmatu veikals, kur skatlogā bija izlikts Puškina poēmas Ruslans un Ludmila grezns izdevums latviešu valodā: "Reiz veči mani aizsūtīja pēc kortelīša, atnesu, un šie bija vēlīgi – atlikums saldējumam! Aizskrēju uz veikalu un nopirku kāroto grāmatu ar pasakainajām ilustrācijām."
Pēc vidusskolas Tālis plānoja braukt uz toreizējo Ļeņingradu, studēt psiholoģiju un būt literāts, bet, tā kā viņš piedzima neīstā ģeogrāfiskajā vietā, uz Ļeņingradu jauno censoni nepalaida. "Latvijas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē satiku profesoru Albertu Varslavānu. Viņš toreiz bija fakultātes dekāns un aicināja pie sevis. Sāku studēt un vienlaikus arī darbojos Jauno literātu apvienībā. Reiz kādā no avīzēm piedalījos aprakstu konkursā, uzvarēju un balvā ieguvu VEF ražoto aparātu Spīdola. Tas bija kaut kas!"
Dienēja Ādažos
Tālim bija 21 gads, kad viņš aizgāja uz Kinostudiju pieteikties uz štata redaktora vietu. Kāds no priekšniekiem atminējās viņa avīzē godalgoto aprakstu, un Tālis tika pieņemts darbā. Atceros, ka Tālis vienu laiku staigāja pa hronikas gaiteņiem armijas formā. "Jā, tikko biju beidzis universitāti, sācis strādāt hronikā, bet mani izsauc uz Kara komisariātu – jādodas dienēt kaut kur uz Čitinskaja oblastj. Ko darīt? Arnis Akmeņlauks toreiz taisīja pasūtījuma filmu Izlūki. Es biju tās redaktors. Devos uz Militārās izlūkošanas pārvaldi, lai palūgtu pašu priekšnieku par konsultantu Izlūkiem. Viņš bija pagodināts. Vārds pa vārdam, izstāstīju konsultantam savu bēdu. Galu galā tiku norīkots dienēt Ādažos un biju laimīgs."
Skumji, ka tagad no Kinostudijas pāri palikusi tikai ēka. Tālis situāciju vērtē reāli: "Tagad daudz runā par Rīgas dokumentālā kino skolu, bet tā varēja rasties tā laika īpašajā atmosfērā. Latiņa bija uzstādīta ļoti augstu, strādājām ar augstiem radošiem kritērijiem, apspriedām darbus mākslas padomēs, pratām aizstāvēties pret cenzūru. Mēs ieguvām ar to, ka visi bijām kopā. Tādi kā Aivars Freimanis bija piemērs, uz ko tiekties jaunajiem. Tagad neesam tik informēti, kolēģu darbus labi ja redzam pirmizrādēs. Taču arī visā pasaulē daudz mazu studiju, milzeņi ir vairs tikai daži."
Kinostudijā Tālivaldis bija līdz pēdējam tās brīdim. Viņš ir dokumentālo filmu režisors un scenārists. Filma Šķērsiela iekļauta Latvijas kultūras kanonā un ir vienīgais latviešu kinodarbs, kas saņēmis Eiropas Kino akadēmijas balvu.
Visi Tālivalža darbi saistīti ar vēstures tēmu. Kas viņš ir vairāk – vēsturnieks vai kino cilvēks? "Visu mūžu esmu kinematogrāfists. Dokumentālo darbu spēks slēpjas ne tikai precīzā faktu izklāstā, bet arī spējā tos izstāstīt aizraujoši. Nepietiek, ka uztaisa labu filmu par vēsturi, vajag, lai to arī skatītos. Svarīgi, lai filma precīzi ataino vēstures faktus, bet tas ir milzīgs darbs, arhīvi, bibliotēkas." Pēdējos gados Tālivaldis pievērsies rakstniecībai. Pirmais dokumentālais romāns Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags ir lasītāju un vēsturnieku augstu novērtēts. "Vēstures tēmas man ir tuvas. Par latvieša Eduarda Bērziņa dzīvesstāstu es jau sen interesējos. Zināmā mērā šī tēma saistīta ar Šķērsielu, jo esam dzīvojuši blakus mājās. Bērziņu var vērtēt dažādi, bet viņš bija spēcīga personība."
Tālis turpina: "Pēc pirmā romāna man piezvanīja kāds vīrs, teica, ka viņa rīcībā esot dažādi pieraksti. Jā, tur bija daudz interesantu faktu par laika periodu no 20. gadsimta sākuma līdz 80. gadiem. Radās impulss rakstīt romānu par cilvēku attiecībām. Pēc žanra darbs būs vēsturisks piedzīvojumu romāns. Rakstu visu laiku, katru rītu jāuzraksta vismaz viena rindkopa. Nepārforsēju, gribu justies komfortabli, brīvs un nepārstrādājies." Tālivaldis atzīst, ka maz iznāk lasīt beletristiku, jo ļoti daudz jāpārbauda fakti, jālasa vajadzīgais, jāvāc informācija, kas nepieciešama darbam. "Priecājos, ka Latvijas simtgadē literatūrā mēģināts dziļāk apzināt mūsu valsts vēsturi un to propagandēt pasaulē. Tas ir nozīmīgāk nekā kādu ēku uzbūvēt."
Laimīgais pensionārs
Tālivaldis Margēvičs atzīst, ka viņš ir nemitīgi aizņemtais pensionārs: "Turpinu darīt to, ko visu mūžu darīju. Man ir profesija, kas liekama lietā līdz mūža galam. Taču jāatpazīst brīdis, kad kaļķītis sāk veidoties. Tas neizbēgami notiek ar visiem. Man pagaidām uzstādīta augsta latiņa. Ir gandarījums par padarīto, bet tas ir īss brīdis. Pēc tam jāiet tālāk."
Tāli reti var sastapt dažādās saiešanās. Viņš to nenoliedz: "Jo vecāks kļūstu, jo mazāk gribu burzīties cilvēkos. Kādreiz tā, protams, nebija. Es uzspļauju etiķetei. Man labāk patīk kārtīgi izrunāties ar vienu cilvēku, nevis pieklājības pēc pārmīt dažus tukšus vārdus ar katru. Protams, draugi vienmēr paliks draugi, ar tiem sarunas neizsīkstošas un interesantas." Piemēram, ar kinematogrāfiskā ceļa līdzgaitnieku režisoru Ivaru Selecki? "Kā viņš var nepatikt? Ivars ir manas dzīves sastāvdaļa, nospēlējis tajā lielu lomu. Par Ivaru zinu, ko ņemt, ko neņemt galvā, sarājamies un turpinām darbu. Diemžēl daudzi ceļabiedri nomiruši, jaunos maz pazīstu. Galvenais ir neuzmākties viņiem ar savu klātbūtni. Raksturi ir smalka lieta, psiholoģiski sarežģīta būšana."
Kā senlatvieši
Tālivaldis visu dzīvi saistīts ar Šķērsielu: "Mēs dzīvojam kā senlatvieši – četras paaudzes vienā mājā." Kad tika atgūts īpašums Šķērsielā, Tālis vēl piepirka zemi klāt un uzcēla māju. Tajā dzīvo viņš ar sievu Ludmilu un meitu Ievu. Agrāk mamma, kurai jau 90 gadu, dzīvoja atsevišķi. Pārnākusi dzīvot kopā, viņa sākumā nejutās komfortabli, mocīja visādas kaites. "Kad parādījās mazmazdēls Mārtiņš, viņa atplauka, vienkārši bija jāceļas un jāiet. Tagad viņai viss notiek kā teātrī, mamma visu laiku atrodas informatīvajā telpā. Mājā rit mana un Ludmilas dzīve, Ievas dzīve, pie viņas brauc ciemiņi no visas pasaules, jo Ieva ir docente Latvijas Universitātē, viņai sakari pasaulē. Mammai vairs nav laika slimot. Mārtiņam ir labums no vecvecmāmiņas, un viņam nav riebuma pret vecumu. Starp citu, mamma joprojām brauc ar auto. Nav universālas receptes, taču vecums var būt pilnvērtīgs."
Īpašs ir Tālivalda stāsts, kā viņš iepazinās ar savu Ludmilu: "Es vēl studēju, kad jau strādāju par skolotāju Pedagoģiskajā skolā. Jau stāstīju, ka mana pirmā grāmata bija Ruslans un Ludmila. Kad auditorijā izsaucu Ludmilu, viņa piecēlās, un es ieraudzīju, ka meitenei mugurā sarafāns, nu gluži kā Ruslanai mīļotajai. Tajā brīdī nolēmu, ka viņa būs mana sieva. Ludmilai toreiz bija 18 gadu, man 21. Pēc gada skolas zālē svinējām kāzas. Šogad 12. decembrī būs mūsu zelta kāzas. Ieva tam par godu mums uzdāvināja braucienu uz Sidneju, gribu parādīt mazdēlam vectēva kapu.