Vēsture Dienā: Vēlētāju balsu cena

"Vai!" tiem pašvaldību vadītājiem, kuru pārvaldītajā teritorijā nav sabiedriskā transporta, ar kuru biļetēm kārdināt vēlētāju! Rīgas vidējais vēlētājs par Ušakova dāvāto bezmaksas tramvaja biļeti (cik tā patiesībā ir bezmaksas, to te nesāksim cilāt, ar to jau ir pilna mediju lente) ir tik priecīgs (kurš gan nebūtu?), ka baidās balsot par jebkuru citu politisku spēku, kurš nu arī sola, ja tiks pie varas, bezmaksas transportu (vai tad ir vēl tādi, kas nesola?), jo – ja nu piekrāpj? Un galvaspilsētas politiskajās cīņās viens no briesmīgākajiem ieročiem ir jautājums politiskajam pretiniekam, cik pašlaik maksā sabiedriskā transporta biļete. Lai gan ir skaidrs, ka ar sabiedrisko transportu neviens sevi cienošs Rīgas politiķis nebrauc, pirms priekšvēlēšanu diskusijām šis jautājums viņam noteikti jānoskaidro un cipari jāiemācās no galvas.

Es gan neesmu politiķis, bet to laiku, kad atmiņa vēl pati paturēja prātā visu nepieciešamo, tātad tālo skolas gadu, sabiedriskā transporta biļešu cenas atceros joprojām. Tramvaja biļete – trīs kapeikas, trolejbusa biļete – četras kapeikas, autobusa biļete – piecas kapeikas. Arī tās gribējās ietaupīt, jo par trim kapeikām varēja gāzētā ūdens automātos dabūt glāzi gāzētā ūdens ar sīrupu, par četrām kapeikām – divreiz piezvanīt no telefona automāta, bet, ja izdevās ietaupīt divas pieckapeikas, tad Ļeņina ielas sulu un kokteiļu veikalā pretī tagadējai viesnīcai Latvija par 10 kapeikām varēja kokteiļu automātā tikt pie piena kokteiļa. Tā kā biju kārtīgs bērns, diemžēl neatceros, cik maksāja kaut kāda kosmētika ar nosaukumu Flora caurspīdīgā plastmasas tūbiņā, kura, iztukšota un piepildīta ar ūdeni, un ar korķī izdurtu caurumu lieliski pildīja ūdenspistoles lomu. Vēl bija saldējumi – plombīrs un Eskimo (sākumā apaļš, nevis plakans) par 20 kapeikām, saldējums ar rumu par 15 kapeikām, piena saldējums par 10 kapeikām. Vārdu sakot, taupīt bija vērts, tāpēc nācās riskēt un braukt par zaķi, kas draudēja ar diviem rubļiem soda naudas. Vai kāds brīnums, ka kontrolieri plosās tagad, kad par ietaupītu biļetes cenu var izdzīvot veselu dienu? Ja atceraties, šā gadsimta sākumā kontrolieru un zaķu cīņas saasinājās pat līdz šaušanai. "Rīgā atskan šāvieni. Vai tad karš jau plosās? Nē, tur Rīgas satiksmes kontrolieri rosās." 

Tāpēc 20 gadu sena informācija 2000. gada 1. februāra Dienā par biļešu cenas paaugstināšanu, kas toreiz šķita traģiska, tagad liktos kā debesu dāvana. "No otrdienas – 20 santīmu biļetes," bargi vēstīja Sarma Kočāne. "Neraugoties uz pērngad vairākkārt atkārtotajiem solījumiem nepalielināt biļešu cenas sabiedriskajā transportā, no 1. februāra Rīgas pašvaldības tramvajos, trolejbusos un autobusos par braukšanas biļeti līdzšinējo 18 santīmu vietā jāmaksā 20 santīmu. To paredz lēmums, ko Rīgas dome pieņēma 26. decembrī."

Pensionāri, kuru pensiju apmērs nepārsniedza 60 latu, varēja darbdienās no pulksten 10 līdz 15 un brīvdienās braukt sabiedriskajā transportā, maksājot par biļeti tikai 10 santīmu. Taču, lai izmantotu šādu atvieglojumu, pensionāriem vajadzēja saņemt īpašas atlaižu kartes, kuru noformēšanai Tramvaju un trolejbusu pārvaldē veidojās garas rindas un radās lielas jukas. "Visneapmierinātākie ar jauno kārtību ir pensionāri, kuri vecāki par 70 gadiem, – līdz šim viņi mēnešbiļetes varēja iegādāties ar 75 procentu atlaidi, bet tagad jāmaksā pilna cena, izņemot, ja pensija nepārsniedz 60 latu – tad biļetes var iegādāties ar 50 procentu atlaidi." Pasažieri, kuri vecāki par 80 gadiem, kā arī daudzbērnu ģimeņu vecāki, kuri audzina sešus un vairāk bērnu, varēja saņemt kartes bezmaksas braukšanai, toreiz vēstīja Diena.

Lai gan likme uz daudzbērnu ģimenēm kā nākamajiem balsotājiem teorētiski bija pareiza, šādu ģimeņu nav tik daudz, lai līdzsvarotu neapmierinātos pensionārus vecumā līdz 80 gadiem. Tā jūs zaudējāt Rīgu, nacionālie spēki!