Vēsture Dienā: Afēras mācības

Lietas būtība bija bijusi šāda: arhitektūras un celtniecības ministrs Aivars Prūsis bija aizsācis, bet viņa amata brālis finanšu resorā Elmārs Siliņš ar Latvijas Republikas vārdā izteiktu garantiju virzījis tālāk darījumu, kura iznākums varēja nozīmēt milzīgu postu. Siliņš 1992. gada nogalē bija parakstījis garantijas vēstuli par 400 miljonu ASV dolāru aizdevuma atdošanu, kad starp Brocēnu cementa un šīfera kombinātu un, kā vēlāk noskaidrojās, apšaubāmu Vācijas firmu Maschinen-Anlagen-Service (M.A.S.) tika parakstīts līgums par 400 miljonu ASV dolāru aizdevumu kombinātam. Lai gan Elmārs Siliņš aizdevuma atdošanu garantēja Latvijas valdības vārdā, šādas garantijas varēja sniegt tikai Ministru padome, bet ministrs bija rīkojies bez saskaņošanas valdībā, lai gan apgalvoja, ka esot konsultējies pat ar premjeru Ivaru Godmani. Taču Godmanis, kā 1999. gada 2. februāra Dienā rakstīja Ināra Egle, 1993. gada 11. maijā Augstākās padomes sēdē apgalvoja, ka viņam nav bijis nekādas informācijas par to, kas ar šiem kredītiem notiek, viņš nostādīts fakta priekšā, kad šie dokumenti visi jau tika parakstīti.

400 miljonu dolāru aizdevumu no minētās vācu firmas cerēja saņemt Jura Reisona vadītais kombināts. Vekseļus, kas garantēja aizdevuma atdošanu, līdz ar Reisonu parakstīja toreizējā Investīciju bankas prezidente Ilze Jurkāne – 20 vekseļus, katru par 20 miljoniem dolāru, un jebkurš šo vekseļu turētājs bija tiesīgs no izsniedzēja atprasīt vekseļa summu. Pretēji norunām ar M.A.S., Latvijas pusei nezinot, vekseļi ārzemēs drīz vien tika piedāvāti pārdošanai. Toties piesolītais pasakainais kredīts, kura apjoms, no vienas puses, krietni pārsniedza Latvijai starptautiskās saistībās noteiktās robežas un kura procenti, no otras puses, brangi atpalika no līdzīgiem darījumiem, tā arī nekad nenonāca Brocēnu kombinātā.

Gods kam gods – atskārtusi, ka notikumi var ņemt Latvijai ļoti nepatīkamu pavērsienu, Ilze Jurkāne 1993. gada pavasarī demisionēja (vienīgā no visiem skandālā iesaistītajiem). "Tās tad arī bija šīs afēras vienīgās redzamās sekas," 1994. gada 27. maijā secināja Diena. "400 miljonu lietas nopietnas un visaptverošas analīzes vietā 1993. gada pavasarī un vasarā notika sīkumainas diskusijas par to, vai E. Siliņa 1992. gada 4. decembra vēstule, kas pavadīja vekseļus, ir uzskatāma par valsts garantiju vai nē. Taču tikai rūpīga šīs lietas novērtēšana varētu palīdzēt turpmāk aizkavēt līdzīgus darījumus."

Aplūkojot afēras cēloņu versijas, kā pirmo Diena izcēla "kapitālistiskās finanšu pasaules paradoksālo, taču pārbaudīto aksiomu: jo lielākas summas, par kurām ir runa, jo mazāk tiek pārbaudīta attiecīgā darījuma aizmugure. Kamēr tā sauktajam vienkāršajam cilvēkam, kurš savas ģimenes mājiņas finansēšanai lūdz no bankas dažu simtu tūkstošu aizdevumu, liek, tā sakot, izgriezt bikšu kabatas uz āru, iekams viņam par bargiem procentiem izsniedz pieprasīto kredītu, tikmēr "godavīriem", lepnu piļu īpašniekiem, piemēram, vācu bankas naudu miljoniem un pat miljardiem burtiski metot pakaļ'.

Līdzās šai versijai, ka darījuma summa bija tik liela, ka Latvijas pusei "izdega visi drošinātāji", Diena aplūkoja vēl divas, no Latvijas valsts interešu viedokļa satriecošākas versijas. Pirmā – absolūts kompetences trūkums. "Tagad mēs zinām, ka M.A.S. šī darījuma laikā atradās savas likvidācijas septītajā gadā un būtībā nebija nekas vairāk kā faksa aparāts, telefons un privāts dzīvoklis. Taču, no otras puses, ir skaidrs, ka Latvijas pārstāvji lietai piegāja ar apbrīnojamu bezrūpību, kas acīmredzot lika ignorēt visus jau toreiz saskatāmos brīdinājuma signālus. Izskaidrojot smieklīgos aizdevuma procentus, M.A.S. pārstāvji esot likuši manīt, ka kredīts varētu nākt no apšaubāmiem avotiem. Taču, par spīti šiem brīdinājumiem, mūsējie turpināja aizsākto kursu."

Otra (vismazāk pierādāmā) versija – iespējami savtīgi nolūki. "Tās pamatā varētu būt tēze, ka galvenā "ass" vekseļu lietā nebija vis aizdevums Brocēnu kombinātam, bet gan paredzētās komisijas naudas, kas paliktu starpnieku kabatās."

Šodien varam secināt, ka Latvijas puse ņēma vērā "400 miljonu mācības", turpmākās afēras plānojot pati un uzmanīgāk. Ne "triju miljonu lietu", ne mazo hesu un OIK shēmas atšķetināt un apturēt nesokas tik viegli kā toreiz 400 miljonu vekseļus, bet Daugavas–Dņepras kanāla rakšana pagaidām nevedas tikai tāpēc, ka kumoss par lielu.