Vēl straujāk ir attīstījušās tehnoloģijas. Pētījumā Latvijas ilgtspējas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam secināts, ka prognozēt, kas notiks pēc divdesmit gadiem, ir būtībā neiespējami. Pārmaiņas notiks aizvien straujāk, un to ietekmēs tehnoloģiju progress. To, kā cilvēki dzīvos pēc trīsdesmit pieciem gadiem, var tikai iztēloties.
Mūsu enerģētikas flagmanis Latvenergo iecerējis gadsimta projektu - ierakt sešus tūkstošus pašlaik vējā plandošu elektrības vadu zemē, paslēpt tos no vēja, sala, krītošiem kokiem, garnadžiem un pie viena uzlabot arī Latvijas ainavu, kur dabas fotogrāfu radošos meklējumus it bieži pārtrauc vadu rūtotās debesis. Slavējams un atbalstāms projekts. Bet trīsdesmit pieci gadi ir neiedomājami ilgs laiks. Pārāk ilgs. Jau kādu laiku tiek pētītas bezvadu enerģijas pārvades tehnoloģijas, iespējams, tās tiks radītas, pirms Latvijas enerģētiķi beigs cilāt lāpstas dzimtenes smilšainajos līdumos.
Arī trīsdesmit piecos gados sagaidāmie tēriņi elektropārvades gaisa līniju atjaunošanai pēc vēja, sniega un vētrām, kā arī pārrāvumu dēļ negūtie ienākumi un zaudējumi varētu būt iespaidīgi.
Ir svarīgi to paveikt mūsdienu dinamiskajai attīstībai atbilstošā termiņā un ar mazturīgai, parādu apsēstai valstij piemērotām izmaksām. Trīsdesmit astoņi tūkstoši latu par kilometru arī nespeciālistam liekas pārmērīgi daudz.
Ja uzņēmums neprot to izdarīt lētāk, meklējam sabiedrību iesaistošas formas - talkas -, pasludinām to par valsts mēroga projektu, kā bija ar Ķeguma spēkstacijas celtniecību. Iesaistām tos, kas ir bez darba. Dārgi izdarīt nav māksla. Bet šo dārdzību segs katrs no mums, jo elektroenerģija ir vajadzīga visiem. Turklāt, ja raksim trīsdesmit piecus gadus, ir iespēja, ka elektrību vairs nebūs kam pievadīt, jau tagad Latvijā ir miruši ciemi.