.jpg){kind=link}
Talantīgus literātus padara par sabiedrotajiem
Ar drauga, literatūras un mākslas cienītāja Gaja Mecenāta palīdzību Augusts ap sevi pulcēja un finansiāli atbalstīja sava laika talantīgākos rakstniekus, dzejniekus un vēsturniekus, tā padarot viņus par morāliem parādniekiem un virzot literātus radīt darbus, kuros paustas imperatoram vēlamas idejas. Tieši rakstniekus parasti dēvē par avangardu Augusta propagandas “kampaņās”. Nekas gan neliecina, ka imperators būtu literātus spiedis viņu personīgi cildināt, tomēr dzejnieki un vēsturnieki pēc savas iniciatīvas centās parādīt Augusta valdīšanu un personību no labākās puses. Tostarp tika cildinātas imperatora politiķa spējas, nebeidzamā ziedošanās Romas republikas labā un prasme uzturēt valstī mieru un kārtību.
“Viņš sevī apvienoja lojalitāti un milzīgas darba spējas, bija apveltīts ar labi trenētu ķermeni, kurš saskanēja ar viņa prāta veiklību. Viņš vienlaikus varēja būt stingrs un maigs, priecīgs un nopietns, aizņemts, bet allaž izskatījās labi atpūties. Viņu var uzskatīt par vienu no tiem, kuri sevi neslavē, tādēļ citi to novērtē, kura paša vērtējums vienmēr ir zemāks par apkārtējo, saglabā mierīgu ārieni un mierīgu dzīvesveidu, bet tajā pašā laikā viņa prāts ir nemitīgi nomodā,” – tā Augustu cildināja vēsturnieks Velejs Paterkuls, kurš veidoja sekmīgu karjeru, pateicoties imperatora politikai.
Būdams vēl ceļā uz savas varas zenītu, viņš izmantoja kā politiskos, tā materiālos resursus dzejnieku un vēsturnieku sponsorēšanai, kuru galvenais uzdevums bija radīt literāros darbus, kuros atklāta Romas varenības ideja, nosodīts tagadnes pagrimums un īpaši izceltas tikai Oktaviānam piemītošās spējas, kas palīdzēs valstī atjaunot stabilitāti. Mūsdienu pētnieki nereti uzsver: Augustam ļoti paveicās, ka viņa laikabiedri bija tādi talantīgi dzejnieki un vēsturnieki kā Tits Līvijs, Vergilijs, Horācijs, Propertijs. Tieši šie vīri bija tie, kas visvairāk slavēja imperatoru un jau dzīves laikā piešķīra viņam daļēju nemirstību. Vergilijs un Horācijs Romā baudīja īpašu stāvokli. Augusts plaši veicināja savu labāko dzejnieku darbu publicēšanu, tādējādi “pareizās idejas” uzzināja ikviens lasītpratējs. Darbos paustajām idejām bija jābūt par paraugu un morālo etalonu jaunatnei, tādēļ Vergilija un Horācija darbus iekļāva skolu programmā.
Vergilija apjomīgais eposs “Eneīda” tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem Augusta laikā radītajiem literārajiem darbiem un arī par spilgtu propagandas piemēru. Imperators bija ieinteresēts šī eposa tapšanā, tādēļ nemitīgi sekoja līdzi katrai uzrakstītajai nodaļai. Eposa darbība risinās senā pagātnē, bet Vergilijs piepilda tekstu ar atsaucēm uz savu laiku. Atbilstoši Augusta ideoloģiskajai līnijai dzejnieks idealizē senatni un tās ideālus, īpaši izceļot dievbijību un patriotismu. Darbs slavē Romas republiku un skaidro Augusta varas leģitimitāti; šajā eposā visa darba attīstība vedina uz to, ka pēc Olimpa dievu lēmuma Augusts ir romiešu vēstures kulminācijas punkts. Galvenais varonis Enejs ir Augusta līdzinieks, kuram daudz jāziedo un jāizcīna smagas cīņas tāpat kā Oktaviānam, kurš pēc vairākiem nogurdinošiem pilsoņu kariem beidzot varēja nodibināt jaunu Romu.
Arī Horācijs pieder pie Augustam pietuvinātajiem, kura dzejā vēsturnieki nereti saskata princepa propagandas iezīmes. Viņa slavenajā darbā “Odas”, piemēram, lasāmas rindas: “Pērkons no debesīm un ticības ir Jupitera pārziņā; par zemes kungu mēs sauksim Augustu, kurš pievienojas impērijai.” Cita starpā Horācijs daudz runā par imperatoram svarīgo tēmu – romiešu tikumu pagrimumu. Daļa vēsturnieku norāda, ka Horācijs “Odas” rakstīja 42 gadu vecumā, izpelnījies Augusta un Mecenāta atzinību un baudot ērtu, nodrošinātu dzīvi. Citi pētnieki gan atgādina: lai arī starp Horāciju un Augustu pastāvēja cieša draudzība, tomēr pirmais vienmēr saglabāja zināmu radošo neatkarību. Kad imperators piedāvāja dzejniekam valsts sekretāra amatu, viņš šo pagodinājumu noraidīja. Horācijs bija piedzīvojis vairākas politiskās krīzes, pilsoņu karus, kas, domājams, ietekmēja viņa uzskatus. Būdams republikas piekritējs, Horācijs atbalstīja Augusta režīmu, jo dzejniekam vissvarīgākais bija Romas iekšēja un ārēja atjaunošana, ko, viņaprāt, varēja panākt tikai Augusts. Tādējādi pastāv uzskats, ka Horācijs cildināja Augustu savas pārliecības dēļ, nevis tāpēc, ka būtu uzpirkts. Turklāt ne Vergilijs, ne Horācijs neuzrakstīja slavas poēmu pašam Augustam, ko viņš gaidīja.
Literātu darbi tika rediģēti un cenzēti, bet “nepareizas idejas” vienkārši netika publicētas. Piemēram, aizliedza dzejnieka Ovīdija grāmatas, un tās izvāca no bibliotēkām. Nereti Augusts deva “ieteikumus” Titam Līvijam un citiem vēsturniekiem, kā pareizi vajadzētu aprakstīt vēsturiskos notikumus. Pēc Augusta iniciatīvas tika iznīcināti arī dažādi dokumenti, kuros parādās imperatoram nevēlamas ziņas par viņa nākšanu pie varas un kuri liecina par Romas neveiksmēm. Daži vēsturnieki gan atgādina, ka Augusts nav iebildis izdot arī viņam un viņa ģimenei ne pārāk glaimojošus darbus.
Skulptūrās mūžam jauneklis gluži kā dievs
Imperatorus dzīvē varēja satikt tikai neliela daļa Romas iedzīvotāju. Pārējie viņus redzēja tādus, kādus tos attēloja mākslinieki. Skulptūras veidoja pēc noteiktiem kanoniem, kur katram žestam, pozai un sejas izteiksmei bija nozīme. Republikas laikā ietekmīgus vīrus attēloja dabiskus ar grumbām, tā simbolizējot viņu gudrību un rakstura stingrību. Savukārt Augusts gribēja izskatīties pēc Romas impērijas dievišķā glābēja, kas nekad nenoveco gluži kā dievi. Tāpēc imperators visās statujās ir attēlots kā gados jauns, pievilcīgs vīrietis, gludi skuvies, ar nopietnu sejas izteiksmi un vienmēr glīti sakārtotiem matiem. Viņa portretus izgatavoja lielā skaitā un izstādīja visās impērijas malās.
Augustu attēloja kā karavadoni, Augstāko priesteri, senatoru vai Dzimtenes tēva tēlā, tādējādi uzsverot un propagandējot viņa dažādās lomas. Visslavenākā ir imperatora skulptūra “Prima Porta Augustus”, kurā viņš attēlots kā veiksmīgs karavadonis, kas saka uzrunu “Diplomātiska uzvara seglos”. Tā ir veidota pēc grieķu skulptūru standartiem, kurās demonstrē staltus vīrus ar ideālām ķermeņa proporcijām. Šī statuja ir arī spilgts piemērs t.s. “Augusta klasicismam”, ar šo terminu saprotot vienkāršotus sejas vaibstus, gludu ādu, kā arī asi izliektu deguna un uzacu līniju. Iespējams, Augusta mērķis bija pasniegt sevi kā nevainojamu līderi, kuram nepiemīt nekādas ārējas nepilnības. Šī statuja personificē imperatora varu, autoritāti un to, ka viņš spēj līdzsvarot sabiedrību un impēriju.
12. gadā pr. Kr. Augusts kļuva par Romas Augstāko priesteri. Viņš daudzējādā ziņā neatbilda romiešu priekšstatiem par šo augsto statusu, tāpēc saprotams, ka bija nepieciešama propaganda, lai spodrinātu Augusta tēlu sabiedrības acīs. Augstākos priesterus vienmēr attēloja ar pārsegtu galvu, un arī Augustam priestera statujās galvu apsedz toga. Šī tipa statuju mērķis bija parādīt valdnieka pietāti un cieņu pret senajām tradīcijām. Augusta sejas vaibsti pauž laipnību un savdabīgu pieticību. Skats ir vērsts uz leju, bet zods un mute ir nopietni, nav redzamas stingrās grimases, kā tas ir karavadoņa statujās. Nav manāmas nekādas augstprātības pazīmes. Arī stāja ir ļoti vienkārša. Priestera tērps ir brīvi krītošs, bez jebkādiem vizuāliem aksesuāriem.
Trešais veids, kā Augustu attēloja, ir senators. Valdniekam bija svarīgi, lai viņu uzskatītu par princepu – pirmo pilsoni Romā, nevis imperatoru. Propagandējot ideju, ka viņš cenšas atjaunot Romas republiku, kurā Senātam ir vara, Augustam bija svarīgi sevi parādīt kā vienu no daudziem, iespējams, ar to var skaidrot šo skulptūru vienkāršumu.
Visslavenākā ir imperatora skulptūra “Prima Porta Augustus”, kurā viņš attēlots kā veiksmīgs karavadonis.
Skulptūra veidota atbilstīgi spēka un skaistuma standartiem, bet tai piemīt tikai Augustam raksturīgie vaibsti: liels galvaskauss, dziļas acis, stingra piere un uzacis, labi veidota mute un mazs zods.
Labā roka ir pacelta t.s. adlocutio (uzrunāšana, mierināšana) pozā – kā karavadonim, kas uzrunā savu karaspēku.
Dinamiska līdera stāja: labā kāja droši it kā sper soli uz priekšu, kamēr kreisā kāja ir atbrīvota, papēdis viegli pacelts. Kailās pēdas simbolizē, ka Augusts ir varonis, pat dievs.
Mīlestības dievs Amors pie labās kājas simbolizē Augusta dievišķo izcelsmi: tas ir dievietes Veneras dēls, bet Venera saskaņā ar leģendu ir Jūlija Cēzara dzimtas ciltsmāte – un tajā ietilpst arī viņa adoptētais dēls Oktaviāns jeb imperators Augusts. Daļa vēsturnieku uzskata, ka Amors, iespējams, simbolizē Augusta mazdēlu Gaju.
Arī delfīns simbolizē Augusta dievišķo izcelsmi; simbola pamatā ir stāsts par dievieti Veneru, kas parādījusies no jūras putām. Vienlaikus delfīns simbolizē Oktaviāna uzvaru pār Marku Antoniju un Kleopatru jūras kaujā pie Aktijas raga 31. g. pr. Kr.
Skulptūras bruņas vislabāk atspoguļo propagandu un stāsta par imperatora veiksmēm karalaukā. 20. g. pr. Kr. Augusts piespieda ienaidnieci Partu atdot vairākus romiešu karogus, un centrā redzams partietis, kurš atdod romiešu karavīram Romas Standartu. Partietis simbolizē barbaru, bet karavīrs – Romas armiju. Virs tiem – debesu dievs, kas tur rokās baldahīnu, t.i., miera simbolu. Kompozīcijas lejasdaļā attēlota Māte Zeme, kura savās rokās tur Pārpilnības ragu. Šāds novietojums simbolizē to, ka Pārpilnības raga veltes nāks pār Augusta valsti. Zem centrālajiem tēliem sānos attēloti dievi Apollons un Diāna, bet uz pleciem atrodas Saules dievs Sols un Mēness dieviete Luna. Tādējādi Augusta Miers nav tikai uz zemes, bet arī debesīs un kosmosā.
Ar iespaidīgām būvēm demonstrē rūpes par valsti
Milzīgi būvprojekti bija viens no iecienītākajiem Augusta propagandas paņēmieniem, jo tempļi, mauzoleji, forumi un citas sabiedriskās celtnes atstāja lielu iespaidu uz sabiedrību. Tās varēja apskatīt ikviens, un lielo būvju tuvumā apzināti rīkoja dažādus reliģiskus rituālus, spēles un citus publiskus pasākumus. Augusts no sava audžutēva Jūlija Cēzara pārmantoja ideju par Romas pārveidošanu un “ietērpšanu” marmorā un pārņēma senu romiešu tradīciju, ka veiksmīgiem karavadoņiem daļa no karalaupījuma ir jāziedo kopīgam labumam – publisko celtņu sponsorēšanai un uzturēšanai. Turklāt Augusts mantoja Jūlija Cēzara materiālos resursus, ar kuriem varēja īstenot dažādus celtniecības projektus, atstājot lielu iespaidu uz sabiedrības uzskatiem.
Imperators aizsāka vērienīgu būvniecības programmu, uzlabojot infrastruktūru un atjaunojot daudzas publiskās celtnes ne vien Romā, bet arī provincēs. Viņš pilsētas apveltīja ar teātriem, akveduktiem, portikiem, tempļiem, kā arī forumiem. Tādējādi imperators demonstrēja rūpes par valsti un Romas republikas atdzimšanu.
“Kapitoliju un Pompeja teātri, abus darbus, kuru izmaksas bija ļoti augstas, es atjaunoju, nenorādot savu vārdu. Es atjaunoju akveduktu kanālus, kuri no ilglaicīga remonta trūkuma laika gaitā bruka kopā; es palielināju Marcija akveduktu jaudu, tiem pieslēdzot klāt jaunu avotu. Es pabeidzu Jūlija Cēzara forumu un baziliku, kas atradās starp Kastora un Saturna tempļiem, darbus, kurus bija uzsācis mans tēvs (..)” – tā Augusts par sevi vēstīja “Monumentum Ancyranum. Res Gestae Divi Augusti”, pirmsnāves katalogā, kuru viņš izveidoja īsi pirms nāves un iekala plāksnēs, kuras vēlāk novietoja pie viņa mauzoleja.
Lielās būves vienlaikus kalpoja Augustam svarīgu ideju propagandai. Piemēram, Augusta forums simbolizē Romas republikas atjaunošanas ideju, Augusta mauzolejs norāda uz Jūliju dzimtas īpašo izcelsmi un lomu Romas republikas vēsturē, bet Apollona templis Palatīnā kalpo reliģijas atjaunošanas mērķiem. Aplēsts, ka savas dzīves laikā Augusts atjaunoja 82 tempļus, ieguldot tajos arī ievērojamu summu personīgo līdzekļu. Monumentālajās celtnēs katra detaļa ir rūpīgi pārdomāta, nesot kādu vēsti.
Augusta mauzolejs – Mausoleum Augusti – ir viena no iespaidīgākajām imperatora būvēm. Kā minēts, tas uzskatāms par propagandu visai Jūliju dzimtai. Celtnei bija jāatstāj iespaids uz sabiedrību un jāpieradina pie domas, ka Jūliju dzimtai jau kopš Romas dibināšanas bijusi vadošā loma valsts vēsturē, un tā tas būs arī turpmāk. Mauzolejs ir veidots no pieciem lokiem, kuri koncentrējas ap centrālo asi. Trīs loki ir savstarpēji savienoti ar kambariem, lai apgrūtinātu iekļūšanu mauzolejā. Divi iekšējie loki ir vairāk dekoratīvai funkcijai. Celtne no ārpuses bija apšūta ar 3,5 m biezu travertīnu. Interjers ir tikpat krāšņs. No centrālā pīlāra ceļš turpinājās uz divām kamerām, kurām blakus atradās galvenās kapavietas. Ejas dekorēja ciļņi ar ainām no romiešu karu vēstures. Centrālajā kamerā novietoja urnas ar mirušo pelniem. Augusta mirstīgajām atliekām paredzētā vieta atradās pie centrālā pīlāra. Tam blakus bija novietota milzīga Augusta statuja, kurā nolika urnu. Ap mauzoleju ierīkoja parku, kurā izstādīja trofejas un skulptūras no Romas lielākajām kaujām.
Cits spilgts Augusta propagandas piemērs arhitektūrā ir viņa forums ar templi kara dievam Marsam Atriebējam (Mars Ultor), kuru pabeidza 2. gadā pr. Kr. Marsa Atriebēja templis godināja Jūlija Cēzara piemiņu, bet vienlaikus izcēla arī paša Augusta nopelnus. Imperators vēlējās, lai neviens neaizmirstu, ka tieši viņš atrieba Jūlija Cēzara nāvi. Savā veidā templis ietver Jūliju dzimtas dievišķās izcelsmes vēsti – Marss bija šīs dzimtas ciltsmātes Veneras mīļotais. Propaganda centās radīt iespaidu, ka, pateicoties Marsam un drosmei, romieši spēja izcīnīt spožo uzvaru pār partiešiem. Laukuma centrā atradās Augusta skulptūra, zem kuras bija uzraksts pater patriae jeb Dzimtenes tēvs, kā mēdza dēvēt imperatoru. Forumā izvietotās statujas un frīzes radīja asociācijas ar romiešiem svarīgiem vēsturiskiem notikumiem, personībām un atmiņām. Uzskata, ka kopā varēja būt 26 skulptūras, un tajās atveidojamās personas tika rūpīgi izvēlētas. Piemēram, netika izvietotas Cicerona un Bruta figūras, jo Augusta ieskatā šie vīri nekādā veidā neveicināja republikas izaugsmi. Iespējams, šis ir viens no visspilgtākajiem piemēriem imperatora centieniem revidēt Romas vēsturi. Nākamajām paaudzēm bija jāatceras un jāzina tikai vēlamie notikumi un cilvēki republikas vēsturē. Forumā netrūka arī tagadnes slavināšanas. Piemēram, bija izstādītas kara trofejas no romiešu–partiešu kara.
Monētās iekaļ vēlamās ziņas tautai
Ar laiku Augusta rokās nonāca monetārā sistēma, un viņš pilnībā kontrolēja naudas izgatavošanu. Imperators izmantoja monētas, lai uzsvērtu svarīgus vēstījumus ikvienam Romas iedzīvotājam. Lai arī literārajos darbos varēja daudz detalizētāk paust propagandas idejas, tomēr tās sasniedza tikai lasītpratējus, kamēr monētas kā maksāšanas līdzeklis atradās nemitīgā apgrozībā visā milzīgajā Romas impērijā un tās nonāca arī vienkāršo iedzīvotāju rokās.
Kvantitātes ziņā visvairāk no Augusta laika ir saglabājušās monētas ar uzrakstu “C L CAESARES” (saīsinājums no garāka uzraksta: Caius et Lucius Caesares Augusti Filii - Gajs un Lūcijs Cēzari, Augusta dēli). Sākot ar 23. g. pr. Kr., parādījās impērijas tipa monētas, kurām uz aversa ir idealizēts, jauneklīgs Augusta attēls, bet uz reversa parādās kāds aktuāls notikums vai ziņojums. Apkopojot monētās ietverto informāciju, pētnieki secina, ka tās lielā mērā pārstāvēja gandrīz visas propagandas idejas: par Augusta dievišķo izcelsmi, par viņa karavadoņa spējām, dievbijīgumu, kā arī to, ka līdz ar Augusta nākšanu pie varas Romā sācies miera un pārticības laikmets.
Uz Augusta zelta un sudraba monētu reversiem bieži sastopams uzraksts “Signis Receptis”. Augusta laikā uz monētu reversiem sāka kalt uzrakstu “SC” , kas ir saīsinājums no Senatus Consultum, un šī tradīcija saglabājās vēl 300 gadu. Lai arī “SC” simbolizē to, ka Senāts akceptējis monētas kalšanu un ir atbildīgs par tās laišanu apgrozībā, realitātē Senāts impērijas laikā nebija atbildīgs par naudas kalšanu. Analizējot šo vārdu Senatus Consultum salikumu, var atklāt dažādus ziņojumus. Piemēram, noņemot abu vārdu pirmos burtus, izveidojas salikums enatus onsultum jeb e natu sons ultum, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – naudas viltošana ir sodāma. Iespējams, Senatus Consultum bija daļa no Augusta propagandas. Tā kā viņš ļoti uzmanījās, lai netiktu uzskatīts par tirānu vai diktatoru, imperatoram bija svarīgi radīt iespaidu, ka augstākā vara Romā joprojām pieder Senātam kā romiešu tautas reprezentētājam.
Materiāls sagatavots pēc Ilzes Zīlmanes bakalaura darba Propaganda Oktaviāna-Augusta valdīšanas laikā, kurš lasāms: www.antiquitas.lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas Propagandas vēsture saturu atbild Ilustrētās Pasaules Vēstures redakcija.