Atlikumsiltuma izmaksas var būt ļoti dažādas. Piemēram, min Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas izpilddirektors Jānis Miķelsons, noteiktās situācijās atlikumsiltums var būtu ļoti lēts – 15–20 eiro par megavatstundu (MWh). Kopumā atlikumsiltumu ir ekonomiski pamatoti izmantot, ja tā cena iekļaujas diapazonā līdz 30–35 eiro/MWh. Tomēr atlikumsiltuma cenu veidošanos ietekmē vairāki būtiski faktori.
Industriālais atlikumsiltums rodas no rūpnieciskajiem procesiem, piemēram, no datu centru dzesēšanas, karstām dūmgāzēm, notekūdeņu siltuma u. tml. «Vairumā gadījumu šī radusies enerģija ir papildus jāsagatavo, lai to varētu paņemt pretī siltumtīklā. Pat ja dzesēšana notiek ar ūdeni un rodas karsts ūdens, tas vēl ir jāizlaiž caur siltumsūkni un jāpaceļ tā temperatūra, lai varētu nodot tīklā. Vēl viens izmaksu posms ir pati pieslēgumu izbūve. Ir svarīgi, cik tālu atlikumsiltuma radītājs atrodas no caurulēm,» skaidro J. Miķelsons. Var rēķināt, ka vienu divus kilometrus ir vērts būvēt, tālāk gan ne. Tad izmaksas nevarēs atgūt. Bet, ja objekts ir tuvu un temperatūra ir pietiekami laba, siltumtīkliem nav problēmu to ņemt pretī. Paliek tikai pieslēguma un parametru regulēšanas izmaksas. Un tad tas ir lētāk nekā gāze vai šķelda.
Ietekmē nianses
«Datu centros, notekūdeņos vai vairumā rūpniecisko procesu rodas zemas temperatūras atlikumsiltums (parasti 20–30 °C). Šādu siltumu tiešā veidā izmantot nevar – tā temperatūra ir jāpaaugstina līdz siltumtīklu nepieciešamajai temperatūrai ar lieljaudas siltumsūkņiem vai citām tehnoloģiskajām iekārtām, kam nepieciešamas ievērojamas investīcijas un elektroenerģija vai cita veida kurināmais,» norāda Rīgas siltuma valdes priekšsēdētājs Kalvis Kalniņš.
Viņš teic, ka ekonomiska atlikumsiltuma izmantošana ir pievilcīga tikai ilgtermiņā. Zemas temperatūras siltuma avoti – datu centri, notekūdeņi, industriālie procesi – prasa augstas sākotnējās investīcijas, piemēram, siltumsūkņos un siltumtrasēs, kas veido aptuveni vienu miljonu eiro uz vienu megavatu jaudas. Turklāt šiem avotiem jākonkurē brīvajā tirgū ar jau esošajiem siltuma ražotājiem. Līdz ar to nav skaidri tirgus nosacījumi un investīciju atdeve nav garantēta.
Pie atlikumsiltuma var pieskaitīt arī atkritumu sadedzināšanas rezultātā radušos siltumu. Piemēram, Lietuvā ir trīs lielas atkritumu dedzinātavas – Viļņā, Kauņā un Klaipēdā –, kur ražo gan elektrību, gan siltumu. «Šiem uzņēmumiem izmaksas ir iespējams atgūt gan no elektrības, gan siltuma, gan optimizējot atkritumu apstrādes procesu – nav jāmaksā tik daudz par atkritumu apglabāšanu. Līdz ar to siltuma daļa izskatās relatīvi lēta, bet tā ir neelastīga, jo, dedzinot atkritumus, ir jābūt iespējai nodot siltumu tīklā visu laiku (ņemot vērā arī piesārņojuma prasības) – ziemā un vasarā –, kādēļ citiem resursiem ir jāpiekāpjas. Savukārt gāzes un šķeldas katli ir daudz elastīgāki. Līdz ar to izmaksu veidošanās ir ļoti niansēta,» norāda J. Miķelsons.
Svarīgi ir arī grafiki. Piemēram, uzņēmums var nodot tīklā atlikumsiltumu, bet ir jāskatās gada vidējās izmaksas. Ja tie ir 20–30 eiro/MWh, J. Miķelsons vērtē, ka tas ir rentabli. Bet, ja uzņēmuma ražošanas process ir mainīgs un atlikumsiltumu var nodot tīklā astoņas stundas dienā, bet pārējā laikā ne, siltuma sistēmai tas nav pārāk interesanti. Tad atlikumsiltuma cena ir jābūt zemākai, jo ir jābūt rentabli pārējās 16 stundās darbināt šķeldas katlu. Līdz ar to atlikumsiltums var sadārdzināt otru enerģijas avotu.
Piemēram, saka J. Miķelsons, Rīgas siltums vasarā var iepirkt šķeldu par 35–36 eiro/MWh, ziemā – tuvāk 45 eiro/MWh. Ziemā var būt arī šķeldas katlumājas fiksētās izmaksas, kas vasarā, kad tiek strādāts tikai pēc mainīgām izmaksām, netiek atgūtas. Atlikumsiltums ir ekonomiski izdevīgs, ja sanāk lētāks nekā šķeldas mainīgās izmaksas.
No datu centriem
Šobrīd Salaspils siltums veido sistēmu, kurā pieņems siltumu no Tet datu centra, tā pirmās kārtas pabeigšana plānota šā gada nogalē. Vasarā šo enerģiju izmantos ūdens uzkarsēšanai, bet ziemā – apkures vajadzībām. «Uzņēmumam savā sistēmā ir siltuma akumulācijas tvertne, līdz ar to Salaspils siltums daļu dienas svārstību varēs kompensēt savā «termosā». Tādā veidā ir daudz lielākas iespējas paņemt pretī atlikumsiltumu, jo tas nerada papildu izmaksas citiem elementiem,» saka J. Miķelsons.
Šobrīd Rīgā netiek izmantots atlikumsiltums no datu centriem, bet ir vairāki datu centri, kas interesējas par šo iespēju. «Interese ir no abām pusēm – gan datu centriem, gan siltumapgādes uzņēmuma,» atklāj J. Miķelsons. Datu centriem ir noteiktas prasības par vides nekaitīgumu, un tiem ir jāsamazina izmeši, jāuzrāda augstāka enerģijas izmantošanas efektivitāte. To var ļoti labi sasniegt, izmantojot atlikumsiltumu.
Rīgas siltums gatavo pilotprojektu mazākas jaudas datu centra atlikumsiltuma izmantošanai, kur tehniskie priekšnoteikumi – tuvums siltumtīklam, telpu pieejamība un pamatotas investīcijas – ļauj šo risinājumu īstenot praksē. Šo pilotprojektu paredzēts īstenot šogad.
K. Kalniņš atzīmē, ka uzņēmums šobrīd izmanto savu pašu radīto atlikumsiltumu, atgūstot siltumu no dūmgāzēm un kondensāta. Uzņēmums izvērtē iespējas piesaistīt arī ārējos atlikumsiltuma avotus. «Šobrīd lielākais šķērslis ir komerciālie un regulējuma faktori: zemas temperatūras siltuma pārstrādei nepieciešamas dārgas iekārtas un pieslēgums siltumtīkliem, bet normatīvie akti šiem ražotājiem nedod nekādas priekšrocības konkurencē ar esošajiem neatkarīgajiem siltumenerģijas ražotājiem,» norāda K. Kalniņš.
Kopumā izpētes stadijā Latvijā ir vairāki projekti. Turklāt jaunie dati centri jau tagad jautā siltumapgādes uzņēmumiem par savu novietojumu, kur būtu labāk atrasties, lai būtu vieglāk pieslēgties siltumtīkliem. Atlikumsiltums ir interesants gan, piemēram, Tet, gan privātajiem uzņēmumiem.
Par atlikumsiltuma izmantošanu interesējas arī kokrūpniecības uzņēmumi. Bet te var būt runa arī par biroju un tirdzniecības ēkām, piemēram, vasarā tajās izmantojot dzesēšanu. «To gaisu, ko kondicionieri vasarā pūš ārā, ar samērā mazām izmaksām var novadīt siltumtīklā. Tas ir jautājums par 4. paaudzes siltumtīkliem, uzsverot, cik zemu temperatūru var palaist pilsētas caurulēs. Šobrīd Rīgā tajās ir diezgan augsta temperatūra, tas nozīmē lielākus zudumus, bet vieglāk ir to piegādāt katram dzīvoklim. Ja caurules ir labāk izolētas, var cirkulēt ar zemāku temperatūru un vieglāk paņemt pretī dažādu atlikumsiltumu,» teic J. Miķelsons.