Lai gan arī daudzu citu nozares pārstāvju vārdos ir nelielas šaubas, tomēr ir pietiekami daudz plusu, kas viņa darbību varētu izvērst par nelielu, bet veiksmes stāstu. Tas esot profesionālisms un liels atbalsts partijā. Tagad daudzi gaida, vai ar to pietiks, lai veiktu nepieciešamās reformas un situāciju uzlabotu ne tikai vispārējās izglītības jomā.
Šobrīd, vēl esot ministra amata kandidāts, Šadurskis Dienai stāsta, ka grib būt izglītības un zinātnes ministrs, jo tā ir joma, kuru viņš profesionāli pārzina. Lēmuma pieņemšanā palīdzējis arī fakts, ka topošās valdības deklarācijā izglītība minēta kā viena no galvenajām prioritātēm. Tas liecina, ka varētu arī sagaidīt tās pārmaiņas, kas tik ļoti vēlamas gan izglītības kvalitātē, gan augstākās izglītības finansējumā un zinātnes attīstībā. Malā nepaliktu arī sporta nozare. Šadurskis redz, ka viņam būs iespēja šajā jomā kaut ko izdarīt: "Ja tu jūti, ka vari, un, ja tu jūti, ka ir atbalsts un izdosies, nu tad jādara!"
Vērtējot Šadurska piemērotību amatam, Rīgas Juglas vidusskolas direktore un Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas pārstāve Aija Melle pauž neizpratni, kāpēc viņš, kurš ir viens no vadošajiem partijas Vienotība politiķiem, iepriekš nav atbalstījis Izglītības un zinātnes ministriju un arī pašreizējo ministri Mārīti Seili tajās reformās, ko viņa mēģināja īstenot. Tagad tās pašas reformas un darbs pie pedagogu darba samaksas modeļa jāturpina, bet ir grūti prognozēt, kā tas notiks un no kuras vietas jaunais ministrs sāks. No otras puses, viņam būtu jābūt skaidram redzējumam, ja viņš pats vēlas šos pienākumus uzņemties, Dienai atzīmē Melle. Jautājot topošajam ministram, kāpēc no Vienotības un viņa puses iepriekš nav bijis atbalsta Seilei, viņš atzīmē, ka nav izveidojusies laba sadarbība. Vairākās sarunās viņš norādījis uz problēmām jaunajā pedagogu darba samaksas modelī, taču sarunas beigušās bez rezultāta. "Nav iespējams vadīt mašīnu no aizmugures sēdekļa," saka Šadurskis. Seilei bijušas pietiekami daudz labu ideju, bet "viņa nekad nemeklēja kontaktu ar partiju," atzīmē topošais ministrs.
Melle līdztekus Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības prezidentei Ingai Vanagai norāda arī uz Šadurska izteikumiem pedagogu brīdinājuma streika laikā. Publiskajā telpā viņa attieksme bijusi demagoģiska un ciniska, bieži vien nesaprotama. Savukārt tagad satraucoši ir tas, ka izskan frāze, ka nekādu reformu no viņa puses nebūs.
Par Šadurski pilnīgi droši kā izglītības un zinātnes ministru varēs runāt tikai pēc 11. februāra, kad Saeima plāno apstiprināt jauno valdību. Tādā gadījumā tā viņam būs otrā reize šajā amatā. Ministrs viņš ir bijis no 2002. gada novembra līdz 2004. gada martam. Pats viņš Dienai stāsta, ka pēdējā pamanāmā reforma izglītības jomā arī ir bijusi tajā laikā veiktās izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību izglītības programmām. Pēc tam bijuši daudz un dažādi reformatori, bet reformas bez finansiāla seguma ir tukša cilvēku mocīšana un reformēšana reformēšanas dēļ nav vajadzīga. Nepieciešams nav arī bezgalīgs dialogs - jāatrod labākais risinājums un tad tas jārealizē.
Visu žurnālistes Annas Strapcānes rakstu Nav pārliecības par vēlmi reformēt nozari lasiet trešdienas, 3.februāra, laikrakstā Diena!