Nākamā pietura - Sibīrija

Neizdevīgs varai

Neilgi pirms izsūtīšanas Leonarda tēvs bija notiesāts un ielikts cietumā. Kā pats Leonards stāsta, viņu vajadzējis novākt no ceļa, jo nebijis izdevīgs valdošajai varai: "Vienudien tēvam atnāca lieli nodokļi, kurus viņš nomaksāja. Pēc laika atsūtīja vēlreiz tieši tādu pašu summu. Tēvs aizbrauca noskaidrot, kāpēc tā. Tur viņam neko nepaskaidroja un mājās vairs nepalaida. Bet neilgi pēc tam notiesāja uz diviem gadiem. Viņš palika cietumā, bet mūs izsūtīja uz Sibīriju."

Izsūtīšanas dienu Leonards atceroties tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar: "Pulkstenis četri naktī, karavīri ar dūri klapēja pa loga rāmjiem, kliedzot, lai ceļamies. Pamāte lika, lai stāvam klusu. Pēc brīža šķita, ka viņi ir aizgājuši. Pamāte teica, lai ar māsu aizdedzinām lukturīti un ejam paskatīties." Tālāk sekoja jau iepriekš minētais stāsts. Leonards pats iejūdzis zirgu, sasēdinājis visus kamanās un devies uz Preiļiem, no kurienes tālāk ar auto ģimene nogādāta Aglonā. Tur viņus jau gaidījis vagonu ešelons: "Mūs iesēdināja iekšā tajā lopu vagonā. Kad iekāpām, tur jau bija cilvēki, viņi visi raudāja."

Baigais ceļš

Atmosfēra vagonā arī visu turpmāko ceļu, kas ilga 18 dienu, bijusi baiga - cits raudājis, cits sēdējis nodurtu galvu vai skaitījis lūgšanas. Visu ceļu valdījusi neziņa - kur vedīs, cik tālu, kas būs? Vienīgi paši mazākie atmaidzinājuši gaisā esošās bailes: "Skaidri atceros, kā mans mazais brālītis pa logu ieraudzīja, ka uz kādas mājas jumta bija uzlīdusi kaza. Šis tik gardi sāka smieties, ka smiekli pieskandināja visu vagonu."

Grūti bijis ne vien garīgi, bet arī fiziski: ēdiena bijis pavisam maz - no mājām līdzi paņemtā sausā maize un prosas putra. "Pieturvietās mums iedeva trīs spaiņus - vienu ar prosu un divus ar vārītu ūdeni. Protams, ka tā bija par maz, katram tika vien pa divām trim karotēm," atceras Leonards.

Pa kartupelim uz cilvēku

Pēc 18 dienām vilciena vagoni apstājušies stepē netālu no Omskas. Izkāpjot no vagona, pretī bijuši vietējie, kuri gluži kā veikala skatlogā izvēlējušies, kurus cilvēkus ņemt sev. "Mēs viņus saucām par pircējiem," piebilst Leonards. Vēršu pajūgos esošie bagāto kolhozu īpašnieki iesākumā savā starpā sadalījuši stiprākos, darbaspējīgākos cilvēkus, taču ģimenes ar bērniem "palikušas pāri" švakāko kolhozu īpašniekiem.

"Mums apkārt saskrēja daudz bērnu, kuri visi skatījās uz mums un pētīja. Es apmulsis prasīju - kāpēc jūs uz mani tā skatāties? Bet viņi atbildēja - mums teica, ka latvieši ir ar ragiem," pirmos mirkļus svešajā zemē atceras Leonards.

"Pa ceļam uz kolhozu nerunājām, tur mūs ieveda zemnīcā, kur nebija pat grīdu, viss bija no māla un auksts," viņš stāsta. Arī kolhoza saimnieks ģimeni nav lutinājis - dota tēja un pa kādam kartupelim. "Ja bijām pieci, mums iedeva piecus kartupeļus - katram pa vienam." Taču šādu attieksmi Leonards neskaidro ar vietējo cilvēku skopumu vai ņirgāšanos, viņiem pašiem gandrīz nekā nav bijis. "Bija viena ļoti sirsnīga krieviete. Viņa teliņiem deva vājpienu - nu tādu, ka pilnīgi zili caurspīdīgs, varbūt kādi 0,5%. Un viņa arī man paslepus deva to vājpienu, piekodinot, lai nevienam nesaku, ja ne, ieliks cietumā. Es to kanniņu, paslēpis zem jakas, nesu mazajam brālītim un māsiņai, lai var izvārīt putriņu. Mēs gandrīz mirām badā."

Septiņi gadi 17. kvartālā

Pirmo vasaru izsūtījumā Leonards raksturo kodolīgi: "Mēs tikai raudājām un strādājām, raudājām un strādājām." Svētdienās pamāte likusi visiem palūgt Dieviņu, lai atgrieztos mājās, taču tās esot bijušas vienīgās reizes, kad pieminēta atgriešanās, parasti par šo jautājumu runāt neatļāvās.

Kādu rudens dienu ģimene ar kuģi lejup pa Irtišas upi nosūtīta uz meža darbiem. Šo izsūtījuma laiku Leonards atceras kā "labos laikus" un, to aprakstot, saka: "mums paveicās". Pirms tam tur esošie izsūtītie ukraiņi dzīvojuši teltīs, taču, kad uz mežu atvesta Elstu ģimene, viena meža daļa - 17. kvartāls - jau bijusi atbrīvota no kokiem, kuru vietā izbūvētas dzīvojamās barakas. No 17. kvartāla bez atļaujas iziet nedrīkstēja, tāpēc lielākā daļa ikdienas dzīves noritējusi tieši tur. Apkārt nereti valdījis aukstums, kas sasniedzis -49 grādus, taču uz meža darbiem bijis jāiet līdz pat -40 grādu salā.

Iesākumā bijis grūti - lai izdzīvotu, plūktas nātres, no kurām vārīts ēdiens. Taču tad radi no Latvijas sākuši sūtīt paciņas ar sālītu speķi un naudu. Pēc kāda laika par padarīto darbu sākuši saņemt algu, pamazām, kā viņiem šķita, arī iekārtoties uz palikšanu pavisam.

"Šī man tāda pusbrūte bija," saka Leonards, rādot uz kādu meiteni melnbaltā fotogrāfijā. Viņš stāsta, ka ar vietējiem krieviem latvieši sadzīvojuši ļoti labi: "Tur bija lieliski cilvēki - viņi atdotu tev pēdējo rubuli, ja vajadzētu." Daži izsūtītie pat ieprecējušies vietējās ģimenēs. Pa kluso svinētas Lieldienas, Ziemassvētki, ik pa reizei vietējā klubā nodejota arī kāda balle, un dzīve ritējusi diezgan pilnvērtīgi, jo, kā Leonards tagad saka: "Kas man toreiz jaunam un smukam nekaitēja!"

Meža darbi gan bijuši fiziski grūti, un, kad kādas nelaimīgas sakritības dēļ jaunais vīrietis saņēmis spēcīgu sitienu ar trosi pa vēderu, nācies septiņas dienas pavadīt pat komā. "Pamāte jau bija nopirkusi man bēru uzvalku, domāja, ka gals klāt. Bet nu te es sēžu," viņš tagad smejoties piebilst.

"Mēs dodamies mājās!"

Tomēr domas nereti kavējušās pie dzimtenes un cerības reiz tur atgriezties. Pēc Staļina nāves šī ideja kļuvusi nedaudz ticamāka, līdz kādu 1957. gada dienu represēto uzraugs visiem pateicis - jūs esat brīvi, palieciet šeit vai dodieties uz savu dzimteni. "Mēs ilgi nedomājām - uzreiz, kā parādījās izdevība, devāmies mājās. Uzreiz!" enerģiski stāsta Leonards. Uzrakstījuši iesniegumus un jau pēc mēneša devušies ilgi gaidītajā ceļā mājup, kur stacijā ģimeni sagaidījis jau labu laiku no apcietinājuma atbrīvotais tēvs. "Pēc Jāņiem bijām jau Latvijā. Tas gaidīšanas mēnesis bija priecīgākais visā mūžā - mēs dodamies mājās! Mājās!"

Citi esot lūgušies, lai viņi paliek, uz atvadām apskāvušies, raudājuši, taču prieks par atgriešanos dzimtenē bijis spēcīgāks par skumjām, atstājot jau par draugiem kļuvušos vietējos.

Atgriezies Latvijā, Leonards apciemojis arī savas vecās mājas, kurās nu bijis ierīkots kolhoza klubs, apbraukājis visus radus un devies strādāt uz Jelgavu Lauksaimniecības akadēmijas atjaunošanas darbus. Ilgi gan dzimteni izbaudīt nebija lemts - pavisam drīz vīrietis saņēmis pavēsti par iesaukšanu armijā un uz trim gadiem atkal devies prom.

Pēc atgriešanās no armijas Leonards sācis strādāt par celtņa vadītāju rūpnīcā un iekārtojies uz palikšanu Rīgā, kur dzīvo arī tagad. Šodien, kad Leonardam ir 81, viņš baudot dzīvi un nevarot savu ikdienu iedomāties bez sava labā drauga - velosipēda, ar kuru ik dienas nominot vismaz 15 kilometru.

Leonards saka, ka aizvainojums par visu notikušo sirdī joprojām saglabājies, taču ne uz kādu konkrētu tautu, bet uz tiem, kas sāk karu, kurā cieš nevainīgi cilvēki: "Es lūdzu Dieviņu, lai tas nekad vairs nenotiktu, lai mūsu latviešu tauta, kura ir tik daudz cietusi, vairs nekad neciestu!"