Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda
Olgai Bētai idejas atnāk naktī. Viņa nolēmusi uzadīt vimpelīšus Latvijas karoga krāsās

Mīlu šo zemi un valsti

Latvijas simtgadi Olga Bēta sagaida, adot vimpelīšus mūsu karoga krāsās. Cik to būšot pavisam, rādīšot laiks, jo iedzīvoties uz valsts jubilejas rēķina seniore nudien negrasoties: "Savai mīļajai, skaistajai Latvijai novēlu saules mūžu! Bet cilvēkiem – nebūt skaudīgiem."

Rokdarbniece pucējas 

"Visu ļoti ātri apgūstu, pietiek tikai vienreiz redzēt," atzīst Olga Bēta no Kalnišķiem Liepājas pusē. Pirms Nīcas novada svētkiem viņa uzšuvusi linu kleitu, ko apsējusi ar Lielvārdes jostu. Savukārt uz radošo senioru konkursu Gadi nav šķērslis kundze devusies baltās biksēs, kurpēs, blūzē, plecus sedzot ar greznu no mohēras dzijas tamborētu tirkīza krāsas apmetni, un tā ieguvusi pirmo vietu. 

Pie vietējo rokdarbnieču kopas Vēlziedes baltā galdauta tapšanas Olga Bēta gan nav piedalījusies, bet sirsniņā viņai bijusi doma kaut ko paveikt dzimtenes labā. "Idejas nereti atnāk naktī. Tā nolēmu uzadīt vimpelīšus Latvijas karoga krāsās ar baltām pērlītēm. Ar valsts dzimšanas datiem, saulītes simbolu un himnas fragmentu. Pa vienam paliks Nīcas tūrisma informācijas centrā, Nīcas vidusskolā un sākumskolā Liepājā, kur mācās mans mazdēls. Būs arī ko dāvināt, kad koncertēsim ar pašdarbības kolektīviem," stāsta Olgas kundze.

Patīk piedalīties

Jaunībā Olgu aizrāvusi dziedāšana Liepājas rūpnīcas Sarkanais metalurgs korī, savulaik arī tautiskās dejas – diemžēl, pajūkot Eiropas deju kopai, tagad šī iemīļotā nodarbe palikusi novārtā. 

"Kad pēc 30 Liepājā nodzīvotiem gadiem atgriezos Kalnišķos, ciemos pie manis atbrauca Gunita Šime (Nīcas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste – red.), viņa aicināja iesaistīties interešu kopā Ziedēt arī atvasarā un vokālajā ansamblī Sentiments. Aizrautīgi klausīdamās, kā dzied Nīcas etnogrāfiskais ansamblis, nenocietos un tā arī tā lieta aizgāja. Man patīk visur piedalīties, tāpat patīk braukt ekskursijās," neslēpj seniore. Etnogrāfiskā ansambļa sievas uzstājas novada tautas tērpā, taču Olga gribējusi savējo. Tikt pie sava austa lindraka palīdzējuši Liepājas Mākslas skolā, pārējo darinājusi pati. Viņa uzsver: "Mīlu savu zemi un valsti. Lepojos, ka "pilnā ekipējumā» esmu nofotografēta Pētera Sprinča grāmatā Nīca laikmetu griežos.»"

Sibīrijas piens 

Tēva mājās Tauriņos šo pasauli ieraudzījusī Olga smej, ka pat smagākajos brīžos viņa kā kaķis piezemējas uz kājām, jo ir dzimusi Kaķa gadā, un – kā jau Vērsim pēc horoskopa – neviens darbs nav par grūtu. "Manu papu Jāni Dumpi, kurš bija pret padomju varu, apcietināja 1946. gadā un piesprieda desmit gadus ieslodzījumā Irkutskā. Palika mamma ar mums – četriem bērniem – un vecāmamma. 1949. gada 25. martā grasījāmies iet uz skolu, kad pagalmā iebrauca zaldāti ar automātiem un lika divu stundu laikā sakravāt mantas. Mūs, tautas ienaidniekus, aizveda uz Rucavu, pēc tam uz Tores staciju. Viņiem tak vajadzēja dibināt kolhozus, sovhozus un tautas iebaidīšanai izsūtīja pat ļoti vecus cilvēkus," atceras Olga.

Viņas tā laika atmiņu failos piedzīvotais ierakstījies spilgti: "Lopu vagonos tikām nogādāti Ņižņijomskas rajonā. Traktors, kas vilka lielas kamanas, pusceļā uz Ivanovkas sovhozu salūza. Bija ļoti dziļš sniegs, sals, ap mantu sainīšiem saknupušas vairākas ģimenes. Tālāk redzējām vilkus. Vīri salauza krūmu zarus un kurināja ugunskuru. Kad vēlāk ar citu traktoru mūs veda pa sādžu, krievu bērni skrēja līdzi – laikam bija domājuši pārcilvēkus ieraudzīt." No milzīgas kupenas kāpuši uz kādreizējo aitu kūti. Mamma Margrieta sadabūjusi pienu un līdzi paņemtā kastrolī metāla krāsniņā uzvārījusi bērniem piena zupu. Drīz viņiem ierādīta vieta zemnīcā un jau trešajā dienā mammai vajadzējis iet govis slaukt. "Skrēju uz lielo fermu pie mammītes un, kamēr neviens neredz, pieniņu padzēros. Vēlāk vietējie vairs nebija tik naidīgi, un mamma pienu alumīnija blašķītē nesa uz mājām," stāsta Olga. 

Tolaik deviņgadīgo meiteni, kura neprot krievu valodu, aizsūtīja mācīties pirmajā klasē. Pēc četriem gadiem viņa mācības turpināja Ivanovkā, kur sekmes bijušas labas un teicamas. 1954. gadā Hruščovs ļāvis doties mājās ļoti veciem un pavisam jauniem cilvēkiem. Olgai palaimējies pirmajai no ģimenes: "Braucām trīs piecpadsmitgadīgas meitenes un veca tantiņa. Maskavas stacijā, gaidot vilcienu, mums "piesitās" lišķīga sieviete un aicināja pārnakšņot kādā aizdomīgā vietā. Bijām gudras, atteicāmies. Latvijā ieradāmies laimīgi."

Dzimtenes garoza

Tiesa, krustmāte Liepājā radinieci sagaidījusi vēsi. Pusaudzei nācies kļūt par aukli un mājkalpotāju. Ūdeni veļas mazgāšanai ar rokām nesusi no attālā pumpja. Berzt sanēsātas darba drēbes uz veļas dēļa bijis ļoti grūti un meitene mammai pat rakstījusi, ka grib atgriezties Krievijā. Atklājoties, ka Olga atgriezusies no Sibīrijas, darba meklējumi beigušies neveiksmīgi. Tā arī izplēnējis sapnis par šuvējas aroda apgūšanu un medmāsas izglītību. Arī lūgumu pierakstīties pilsētā noraidījuši ar ieteikumu braukt uz Sibīriju.

Citi izsūtītie pēc atgriešanās turpinājuši izglītību krievu skolā, bet Olgas nostāja bijusi strikta – tikai latviešu: "Gāja ļoti grūti, pirmo diktātu dzimtajā valodā uzrakstīju uz vieninieku, teksta uzdevumos neko nesapratu." Tā kā Olga centīgi palīdzējusi krustvecākiem mājas celtniecībā, viņu pamanījis kāds vīrietis un iekārtojis darbā metāla izstrādājumu cehā. Atklāsme, ka patiesību var arī neteikt, vēlāk viņai pavērusi iespēju mainīt darba vietu. Kad 1956. gadā Latvijā pārradušies pārējie ģimenes locekļi, Olgas tēva mājās Tauriņos iemitinātie atraduši sev citu vietu, bet padomju vara Olgas tēvu paša celtajā mājā Kalnišķos, kas atradās aizliegtajā zonā, negribēja pierakstīt.

Pakāpieni 

Rūpnīcā Sarkanais metalurgs Olga Bēta sākusi strādāt dārzniecībā. Priekšnieks vaicājis, kura no meitenēm gatava izmazgāt puišu kopmītnes. Olga vienīgā piekritusi. Izrādījies, ka tas nav jādara – vadītājs tikai viltīgi filtrējis, kam uzticēt piena izsniegšanu kaitīgā darba veicējiem. Četrdesmit piecu rubļu alga jaunieti pamudinājusi pāriet uz gāzētā ūdens sagatavošanas nodaļu. Ķēžu metināšana, metāla štancēšana un sietu aušana bijusi vēl labāk apmaksāta, bet metalurga meistaru skolā iegūtā vidējā speciālā izglītība Olgai ļāvusi strādāt Tehniskās kontroles daļā. 

"Agrāka pensionēšanās – no četrdesmit pieciem gadiem – bija paredzēta velmētavas darbiniekiem. Tur es kā "fabrikatore" pārzināju katra profila metāla ķīmisko un mehānisko sastāvu. Maijā man palika četrdesmit pieci gadi, bet oktobrī piedzīvoju insultu – ārstēšanās, operācija, pārdzīvojumi bērnu dēļ," seniore lakoniski ieskicē savu darba gaitu noslēgumu un piebilst: "Bet man bija lielākā pensija – 132 rubļi." 

Tagad Olga iztiek ar represētās personas pensiju un atzīst, ka daļa no tās aiziet automašīnas uzturēšanai: "Bez tās laukos nevar." Olgas kundze joprojām prot uzturēt kārtībā vairāk nekā gadsimtu vecās Tauriņu ēkas un rūpēties par dārzu, saņemot godinājumus vairākās novada skaisto dārzu konkursa nominācijās. 2010. gadā Nīcā organizētajā Vislatvijas Puķu draugu saietā viesojās arī toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, un Tauriņu saimniece varēja lepoties ar katru sava sakoptā īpašuma pēdu.

Pasākumos Olga Bēta rotājas ar pašas adītiem maučiem, kuros pērlītes veido latvju spēka zīmes un ir redzami valkātājas dzimšanas dati: "Lai varu pacelties, kad skumjas nomāc."

Top komentāri

Pbergmanis
P
Pat ļoti!!!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas