Klusā Pārdaugavas ieliņā ir neliela, pagalma dziļumā iekāpusi privātmājiņa. Tajā dzīvo kinorežisore Ilona Brūvere ar dzīvesbiedru dizaingrafiķi Arti Rutku. Apkārt mājai ir īsta pasaku valstība: puķu podi, sakaltuši aizvadītās vasaras ziedi, skulptūriņas, pat pagājušās gadumijas krāsaino lampiņu virtene eglē. Ar Kristapu atrodam vārtus, tie aizslēgti. No pagalma mūs brūnām acīm klusi vēro liels, raibs suns. Roko esmu redzējusi fotogrāfijās, bet nevarēju iedomāties, ka viņš ir tik liela auguma. Nemēģinām taisīt vārtiņus vaļā, jo klusējošs suns šķietami ir kā bumba ar laika degli.
Nobučot līdz nāvei
Kad no mājas iznāk Ilona, atviegloti uzelpojam. Domāju – tūlīt vedīs to degli mājā iekšā, bet ne – Ilona aicina mūs pagalmā. Izrādās, ka briesmīgais suns ikvienu, kuram saimniece ļāvusi ienākt viņu teritorijā, gatavs "nobučot līdz nāvei". Roko tiecas pēc mīļiem glāstiem un bužināšanas, un uzreiz viss mainās – iedomājos, ka tik lielu un tik mīlīgu suni sen neesmu paijājusi.
Ķepainītim Rokiņam galīgi neiet pie sirds fotografēšanās. Taču, ja "māmiņai" Ilonai vajag, viņš gatavs uz kādu brīdi vērties kamerā un savu attieksmi pauž, plati žāvājoties un vēršot ģīmīti sāņus vien. Kad fotosesija galā, Roko priecīgi pavada Kristapu līdz vārtiem – labi, ka fotogrāfs vairs nemocīs, jo viņam nav pat laika palikt uz Ilonas cepto plātsmaizi. Roko seko mums soli solī. Ilona smej: "Viņš ir memmītis, bez māmiņas Roko nevar, kur es, tur viņš."
Neticams šķiet Ilonas teiktais, ka līdz dzīves četrdesmit gadiem viņai bijušas paniskas bailes no suņiem: "Nozīmīgu savas radošās dzīves daļu es dzīvoju toreizējā Vācijas Federatīvajā Republikā, Hamburgā. Draudzenei bija liels un pret svešiniekiem ļoti dusmīgs suns, bet pret savējiem – kā paklājiņš. Viņš mani iemācīja nebaidīties no suņiem. No tā laika es vienmēr esmu gribējusi lielu suni.
Latvijā atgriezos 90. gadu sākumā, nopirku māju Imantā. Īpašumam vajadzēja sargu, un es kā cilvēks vienkāršais aizgāju uz Centrāltirgu un nopirku kucīti Džipu. Viņai bija viena nelāga īpašība: atstāta pagalmā paskraidīt, viņa rakās zem žoga bedres, un, izkļuvusi uz ielas, riedama skrēja pakaļ smagajām mašīnām. Tas bija viņas sporta veids. Vienmēr brīnījos, kā mašīnas viņu nenobrauca."
Džipai ļoti nepatika vienai būt mājās. Viņa arī nebija tik mīlīga kā Roko; pārinodarījumus, piemēram, ja atstāta ilgāku laiku viena mājās, Džipa neaizmirsa un izdevīgā brīdī atriebās. Ilona smejot atceras: "Biju sagatavojusi nodošanai scenāriju. Ieliku to somā un meklēju atslēgas. Kad atkal paņēmu somu, lai ietu, tā bija piekakāta!" Reiz Ilona no rīta ieraudzīja, ka pie vārtiem sēž kādi desmit dažāda lieluma suņi. Pēc laika visi nozuda, bet viens mīlnieks palika tur veselu nedēļu un jutās kā mājās: "Pēc diviem mēnešiem manai krancītei piedzima deviņi kucēni. Es tolaik strādāju avīzē Nakts un sīkos redakcijā sadāvināju gribētājiem. Sev atstāju vienu – baltu ar lieliem, melniem plankumiem, kuru nosaucu par Kučuku"
Pēc kādiem gadiem Ilona māju Imantā pārdeva un pārcēlās uz Āgenskalnu. Džipa palika Imantā pie jaunajiem mājas saimniekiem, bet Kučuks arī pārcēlās uz Āgenskalnu. Viņam ļoti patika skrieties pa pagalmu, bet, "ja es skrēju pirmā, Kučuks koda man dibenā. Ne jau sāpīgi, bet kā atgādinot – vai tad nezini, ka tev jāskrien aiz manis?"
Sapnis piepildās
Kad Kučuka vairs nebija, kāds Ilonai uzdāvināja mazu krancīti. Ilona viņu nosauca par Džoto, jo tolaik strādāja televīzijā un viņai bija raidījums par vēlīno viduslaiku itāļu gleznotāju un arhitektu Džoto di Bondone. "Mūsu Džoto bija apzinīgs, kārtīgs, disciplinēts, vienmēr sargāja māju, bet arī viņam bija niķis skriet ārā no pagalma. Tikmēr es turpināju sapņot par lielu suni, bet man taču bija Džoto, un ar Runci (tā Ilona sauc savu dzīvesbiedru Arti Rutku – T. Š.) divus suņus neplānojām. Tad laukos kaimiņienes lielajai kucei piedzima kucēni – grēka augļi –, un es izlūdzos Runcim, lai atļauj man vienu paņemt. Viņš atļāva. Arī Džoto nebija iebildumu pret vēl kādu suni. Vēlāk abi kļuva par aizrautīgiem nedarbu biedriem.
Tā kādu laiku mums bija divi suņi Džoto un Roko. Maziņš būdams, Roko bija kā leļļuks, šausmīgi smuks un ļoti apaļš, nu tik apaļš, ka vēlās augšupēdus! Vienu dienu abi dabūja vaļā vārtiņus un aizbizoja pa Kalnciema ielu."
Traks notikums. Artis un Ilona, meklējot bēgļus, ilgi braukājuši ar mašīnu pa Āgenskalna ielām. Cilvēki zvanījuši, ka suņi redzēti tur un šur. Par laimi, trešās dienas pievakarē bēgļi atradās Iļģuciemā pie kādas nelielas mājas, kas šiem varbūt atgādināja dzimto sētu. Labi, ka nebēdņi bija turējušies kopā un sveikā, izvairoties no mašīnām, laimīgi šķērsojuši maģistrālās ielas.
Mēs piederam viņam
Džoto nodzīvoja ilgi un nomira pagājušajā gadā. Ilonas sapņu sunim Roko, kurā noteikti ir kaut kas no vidusāzieša, sanbernāra un varbūt arī no aitu suņa, jau desmit gadu. Laiks aizskrējis nemanot. Ilona atceras daudzas ar mīļo suni saistītas epizodes: "Tāpat kā Džipai, arī Roko nepatīk vienam palikt mājās. Viņš uzskata, ka mēs piederam viņam, nevis viņš mums, un nav ko mums vieniem blandīties pa pasauli. Roko arī ir savas vājības. Viņš nav gājis skolā, bet ir dzīvesgudrs un komunikabls, viņam ļoti gribētos draudzēties ar visiem pasaules suņiem. Izvests pastaigā, Roko priecājas par ikvienu sugasbrāli un savu prieku pauž, gaudojot nelabā balsī. Ja vēl pieskaita trako raušanos pie iekārotā objekta, tad man ar viņu pastaigāties ir grūti."
Roko var noturēt tikai Artis: "Saimnieku suns mīl un respektē, bet mani tikai mīl." Problēmas ar suni ir arī lauku mājā Engurē, kur mežs un jūra. Neviens Roko nesaka, ka drīz brauks uz Enguri, bet suns jau no paša rīta zina, ka visi kopā turp dosies, staigā pa istabām un īd – taisieties taču ātrāk!'
Laukos Roko atdzīvojas. Engurē mīlulim vairs nav desmit gadu, tur iņš labprāt plunčājas jūrā, skrien pa mežu, un tas Cilvēku (tā Ilona dažkārt sauc Roko – T. Š.) dara vienkārši laimīgu.
"Taču arī Engurē Roko nevar laist vaļā no saites, jo, sajutis citu suni vai meža dzīvnieku, viņš momentā uzņems pēdas un būs prom. Šogad Engurē Roko nomedīja caunu, viņš vaktē arī lapsas."
Roko vēl nezina, ka pašlaik viņam ir iemesls priecāties: Ilonai līdz gada beigām jānodod scenārijs pilnmetrāžas filmai par Konstantīnu Raudivi un Zentu Mauriņu. Top arī pilnmetrāžas dokumentālā filma par Uldi Bērziņu, par dzejnieka un tulkotāja māju Maskačkā. Rokiņam tas nozīmē, ka katru dienu, kad Ilona strādās, viņš varēs saldi gulēt, uzlicis galvu saimniecei uz kājām. Vai tā nav suņa pati lielākā laime?
REālists