Mērķis – nepārstāt mācīties

Spriedze motivē 

"Šajā nodaļā esmu nonākusi ļoti mērķtiecīgi," stāsta Paula Ulrika Steikmane. Pirms tam, mācoties Latvijas Universitātes Rīgas medicīnas koledžā, Paula kā māsas palīdze gandrīz divus gadus strādāja onkoloģijas nodaļā. "Kad sāku studijas Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), zināju, ka gribu dinamiskāku, interesantu un arī neordināru darba dienu. Gāju pie nodaļas un slimnīcas virsmāsām un teicu, ka gribu strādāt reanimācijas nodaļā." Traumas, infekcijas, slimību izraisītas komplikācijas, bērni pēc smagām operācijām – plašs ir intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas spektrs. Latvijā šī BKUS nodaļa ir vienīgā tāda veida nodaļa, un bieži vien uz turp tiek vesti bērni no Latvijas reģioniem, ne tikai no Rīgas.

Te arī jāpiemin tas, ka ar intensīvās terapijas nodaļu Paula vispirms iepazinās kā paciente. "Nekas nenotiek bez iemesla," viņa tagad komentē un pastāsta, ka nodaļā bērnībā ārstējusies četras reizes – un no tām trīs reizes jaundzimušās vecumposmā. "Jau vēlāk – 2007. gada janvārī – smagi saslimu ar gripu. Sākumā biju Valmieras slimnīcā, bet daktere Krastiņa pieņēma lēmumu, ka jāsauc Rīga palīgā. Man bija 11 gadu, bet BKUS nodaļā bija māsas, kas mani atcerējās kā bēbi. Tas bija mazliet dīvaini – mani pazina, bet es neko neatcerējos. Sekoja ilga ārstēšanās. Kas zina, kā būtu, ja nebūtu nonākusi labu ārstu un brīnišķīgu māsiņu aprūpē..." aizdomājoties saka Paula. "Arī tagad mani mentori – mani kolēģi – atceras, kā es te tiku ārstēta. Faktiski tā ķēdīte ir loģiska. Strādājot šajā nodaļā, es slimnīcai un ārstiem varu izrādīt savu pateicību, ka viņi mani toreiz glāba un tagad varu palīdzēt citiem," savu izvēli skaidro Steikmane.


Saprašanās māksla

"Sākumā man likās, ka viss ir grūti, jo no katras manipulācijas, ko veicu, ir atkarīga cilvēku dzīvība. Bija arī bail. Svarīga ir saskarsme visos līmeņos, un galvenais ir saprast ārstus, jo katram ir citas metodes, prasības. Un man svarīgi, ka man izskaidro lietas, ar ko saskaros pirmo reizi, jo skolā jau visu neiemāca," stāsta Paula. Bieži vien visgrūtākā esot sadarbība ar mazo pacientu vecākiem. "Vecāki ir tik ļoti uztraukušies, pat šokā, un tad jāmāk viņus pārliecināt, ka bērns ir drošībā, ka par viņu parūpēsimies un darīsim visu, kas vien iespējams un nepieciešams. Runājot jārada uzticība," izklāsta Steikmane.

Sadarbība ar bērniem ir vienkāršāka, uzsver Paula. Lai bērni saprastu, jāstāsta ar piemēriem. Lai novērstu uzmanību, labs palīglīdzeklis ir televizors. Paulai jābūt lietas kursā par aktuālākajiem multenīšu, t. i., animācijas filmiņu, varoņiem. "Lai mazinātu pacientu bailes un saspringumu, svarīgi ir iedraudzēties. Tie ir sirsnīgi brīži, kad pēc izveseļošanās atnāk un pasaka paldies," stāsta Paula un turpina: "Taču ir arī gadījumi, kas nav ar pozitīvu risinājumu, tad saskarsmē ar ģimeni jāatšķir emocijas no darba. Tas ir mans darbs, un, lai cik žēl nebūtu, ir jābūt savaldīgai attiecībā pret sevi un arī pret pacienta ģimeni. Ja visi raudāsim, tad... tas vienmēr nav pareizais ceļš, jo ir jāpiedomā, ka bērniņam varbūt tā ir labāk..."

Kā mazo pacientu, kuram bail no špricēm, nomierināt? "Melot, ka nesāpēs, nedrīkst! Mēģinu novērst uzmanību no procedūras. Viss atkarīgs no tā, cik vecs bērns. Ir tādi bērni, kuri mēģina spļaut ārā tabletes, saka, ka nav garšīgas. Jābūt pacietībai izskaidrot, kāpēc zāles ir svarīgas, var piesolīt balvu – paskatīties kādu multenīti. Ja nevar norīt zāles vai nepatīk tablete, tad jau radoši var izdomāt, kā to iemānīt. Turklāt medicīna attīstās, jo, kad es ārstējos, nebija tādu bērniem draudzīgu risinājumu, kādi ir tagad, arī zāles vairs nav rūgtas," stāsta Paula.

Otrs Paulas darbs ir pusslodze Ogres slimnīcā. "Ar pieaugušajiem pacentiem ir grūti, turklāt bieži vien pacienta situācija ir tāda, ka palīdzēt vairs nevari, bet, kad pretī skatās skumjas acis, tad jāprot pateikt, ka viss būs labi," stāsta māsiņa un piebilst, ka viņai ar bērniem gan fiziski, gan emocionāli ir vieglāk strādāt nekā ar pieaugušajiem.


Mācīties teoriju un praksi

Māsiņas rūpe nav tikai iedot pacientiem tabletes un šprices. Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas palātā ir kā kosmosa kuģī – sistēmas, monitori, dažādi tehnoloģiskie risnājumi. "Ir reizes, kad ieved jaunu pacientu ar tādu problēmu, kas vēl manā darbā nav bijusi. Un tad ir svarīgs komands darbs – ārsti un māsas, kas parāda un izstāsta, kas darāms, un nākamajā reizē es jūtos droši un pārliecinoši," stāsta Paula un piebilst, ka, ja nodaļā ir kāds pacients ar slimību, par ko viņa tikai zina teoriju, tad brīvajā laikā uzreiz ķeras pie speciālās literatūras un lasa, meklē informāciju, prasa ārstam, kā rīkoties, un iztaujā kolēģes par līdzīgiem gadījumiem.

Paula arī turpina mācības RSU māszinībās ar specializāciju intensīvajā terapijā, anestēzijā un neatliekamajā palīdzībā. "Ja stāvēsi rokas salicis, tad mentori jau neko neuzspiedīs un tā arī paliksi kā vērotājs," paskaidro pieredzējusī māsa un turpina: "Es piecus gadus esmu mediķu pulkā, un šo gadu laikā māsu prestižs ir audzis. Jaunajām māsām ir idejas, kā uzlabot sistēmu. Ceru, ka mūsu valsts idejas sadzirdēs, un ir jau kur meklēt paraugus – Skandināvijā, citur Eiropā, kā arī Amerikā. Man nav bijusi doma braukt prom no Latvijas un turpmāk strādāt ārvalstīs. Aizbraukt pieredzes apmaiņā uz kādu mēnesi gan varētu, un tas pat būtu vajadzīgs. Man patīk būt te, Latvijā, man patīk šī misija, ka varu palīdzēt. Turklāt šajā mediķa profesijā ir lielas iespējas izaugsmei – ir pieejama maģistrantūra, kā arī doktorantūra."

Veidot ārstes karjeru Paula gan neplāno. "Ārsts izdomā terapiju, bet tieši māsai ir sadarbība ar cilvēku – injekcijas, medikamenti, pārsiešana. Man patīk darīt – domāt ar galvu un paveikt ar rokām."


Ikdienas virpulī

Uz jautājumu par dzīvi ārpus darba Paula atbild, ka tagad apmeklē automašīnas vadīšanas kursus, teorija jau ir apgūta, jāķeras pie automašīnas stūres.

"Brīvā laika man nav daudz. Ir ikdienas pienākumi, paralēli ir otrs darbs, mācības. Brīvajos brīžos pastaigājos vai kopā ar draugiem apmeklēju dažādus pasākumus. Agrāk dziedāju korī, bet tam laika vairs nav. Ir jau dienas, kad esmu ļoti nogurusi un negribas darīt neko. Taču pagaidām man ir tāds posms, kad man medicīna un mans darbs ir kā hobijs, kad ir ļoti interesanti, darbā katra diena ir savādāka un smagākie pacienti ir kā izaicinājums. Laikam vēl ir jaunības degsme, un varbūt tāpēc arī nenogurstu. Ne velti saka, ka mediķi ir azartiski," aizrautīgi stāsta Paula, un visa jaunās sievietes personība liecina, ka izdegšanas sindroms viņai pavisam noteikti nav pielavījies. Slodze gan nav nekāda mazā – atkarībā no grafika ir 12 stundu vai diennakts dežūras. Paulai labāk patīkot 24 stundu dežūra, tad var saplānot arī savu brīvo laiku, jo attiecīgi brīvdienu ir vairāk. "Diennakts dežūra ir laba tāpēc, ka mazo pacientu redzu visu laiku 24 stundas un saprotu, kā notiek procesi. Ja zvana mazā pacienta vecāki, tad varu izstāstīt, kā gājis naktī. Taču, ja ir smaga 12 stundu dežūra, tad pat gadās, ka pusdienas paliek nepaēstas. Tad gan aizeju mājās, tik vien varu kā ieslēgt mūziku, lai varētu kaut mazliet atiet." Kāda mūzika relaksē? "Grupa Queen. To var klausīties gan tad, kad ir labs, gan arī tad, kad slikts garastāvoklis," teic Paula.

No 2019. gada 12. novembra līdz 31. decembrim akcijā Meklējam sirdsmāsiņu tiks noskaidrotas Latvijas sirdsmāsiņas. Akcijā piedalās Bērnu klīniskās universitātes slimnīca.

Vairāk par akcijas norisi lasi Diena.lv sadaļā!