Iveta ar mammu Martu dzīvo ekskluzīvi projektētā mājā. Martai māju mantojumā atstājis viņas vīrs, kas ēku būvējis pats savām rokām, par paraugu ņemot Krimas pussalā esošo miniatūras pili Bezdelīgas ligzda.
Mierīgo dzīvi Bezdelīgas ligzdā aprāva kāda automašīna, kas, nespējot iekļauties līkumā, ietriecās sētā, apgāžot gan pašu sētu, gan mūra stabu. "Puiši dzīvi, ome, kura tieši tobrīd divu metru attālumā grāba zāli, paldies Dievam, arī," atceras Martas meita Iveta, kas mammas cienījamā vecuma dēļ nolēmusi iesaistīties procesā. Rādot Dienai nogāzto sētas vietu, Iveta stāsta, ka avārijas troksnis bijis milzīgs. Tajā pašā laikā šofera laipnība nomierinājusi. Tā kā viņa auto bija apdrošināts, polise paredzēja labot arī bojājumus, kurus radījis auto.
Konsultējoties ar būvinženieri, Iveta apdrošināšanas kompānijai If iesniedza prasības pieteikumu par atlīdzību, tomēr kompānija piešķīra krietni mazāku summu, nekā bija prasīts. Iveta norādīja, ka par tādu naudu nespēs atrast nevienu, kas sētu atjaunos, tāpēc If nolēma, ka pati atradīs darba veicējus. Šajā brīdī sākās problēmas, kuras ar katru dienu arvien pieaug.
Mēnesi pēc avārijas If bija atradis kompāniju. Pa šo laiku pagalmā, ko iepriekš norobežoja liela sēta, paspēja paviesoties arī zagļi. Kad remontdarbu veicējs bija atrasts, sākās darbi. "Patiesībā ar to brīdi sākās seriāla vērts stāsts," skumju smaidu atklāj Iveta. "Man, protams, nebija žēl izpildīt viņu lūgumu un ļaut pieslēgties pie mājas elektrības padeves, bet brīdī, kad viņi man lūdza iet pie kaimiņiem un prasīt elektrības pagarinātāju, kļuva jocīgi. Mēs nedzīvojam laukos, Rīgā kaimiņi viens pie otra tā nestaigā. Strādnieki bija izbrīnīti arī ar darbu apjomu. Nevēlējās atbildēt uz jautājumu, kuru firmu vispār pārstāv. Par daudzām detaļām, kas nepieciešamas sētas stiprināšanai, viņiem bija pirmā dzirdēšana, jo tāmē par to nekas nebija minēts," pirmo tikšanos ar strādniekiem atceras Iveta.
Pēc sarunas sievietei radās bažas par darbu kvalitāti, turklāt vienam strādniekam bija lauzta roka. Pēc četru stundu darba vīri devušies prom, solot darbu pabeigt nedēļas laikā. Pagāja nedēļa, un neviens tā arī neparādījās. "Šo četru stundu laikā strādnieki bija sataisījuši ķieģeļu stabu. Pēc nedēļas iedomājos paskatīties, kā tas ir sacietējis. Mazliet paskrubināju ar pirkstu, un cements sāka drupt. Vēl lielāks bija izbrīns, kad pēc viegla rokas grūdiena stabs sašūpojās. Izrādījās, ka pāris ķieģelu augstumā no pamatnes tas vispār neturas kopā," savu sašutumu neslēpj Iveta.
Pēc gandrīz divām nedēļām Ivetai piezvanīja darbu vadītājs, lūdzot iedot strādniekiem elektrību. "Izstāstīju savu pieredzi ar viņa strādniekiem un norādīju, ka darbs ir veikts bezjēdzīgi, ka man bail uzticēt viņiem darbu turpināt. Izgāju pagalmā, skatos - tur jau citi strādnieki. Viņi kritizēja iepriekšējo strādnieku darbu, sazvanīja apakšuzņēmuma priekšnieku, kurš teica, ka jādara viss, kā es teikšu. Sadusmojos, teicu, ka neesmu būvdarbu vadītāja, ka vienīgais, ko gribu, ir, lai sēta būtu tāda pati kā iepriekš. Apakšuzņēmuma vadītājs nebija redzējis tāmi, atvēlētā summa remontiem viņam bija jaunums. Viņi izturējās saprotoši, bet man bija lielas skumjas par to milzīgo netaisnību pret cilvēkiem, kuri par grašiem gatavi darīt smagu darbu. Man ir naids pret šo sistēmu - vai tiešām darījums skaitās izdevīgs tikai tad, ja katrs iesaistītais domā, ka izdevies piekrāpt otru?"
Iveta konsultējusies ar neatkarīgiem ekspertiem, kas norādījuši sistēmas greizumu. Arī tāmē norādītās summas nav pietiekamas, lai par tām kvalitatīvi veiktu darbu. "Kā par 32,50 eiro var uzlikt kvalitatīvu koka vairogu, to apstrādāt ar antiseptiķi un vēl nokrāsot?" jautā Iveta.
Visu Ivetas stāstu lasiet žurnālistes Aļonas Zanderes rakstā Melnā svītra Bezdelīgas ligzdā trešdienas, 12.novembra, laikrakstā Diena!