Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Labdarībai 365 dienas gadā

Skan Ziemassvētku labdarības aicinājumi palīdzēt svinēt prieku, sniegt mīlestību, cerību un atbalstu. Nerimstošs gars jo daudzus urda atbalstīt grūtdieņus, kuru sirds salst, kuriem nav siltu māju, nav veselības, nav tuvinieku. Šoreiz par diviem cilvēkiem, kuru sirdis cauru gadu atvērtas nelaimē pamestiem dzīvniekiem.

Kur mēs, tur viņi

Izlīkumojot pa teritoriju Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētā Dārziņos, nonākam pie Aleksinu ģimenes mājas. Aiz drāšu žoga decembrim neraksturīgā zaļā zāles laukumiņā sēž un atbraucējus klusēdami vēro pieci acu pāri. Trīs suņi un divi kaķi. No mājas iznāk saimnieki Ludmila un Eduards Aleksini. Viņi smejas un lūdz mūs uzmanīties, jo suņi, sailgojušies pēc ciemiņiem, varot mūs gan salaizīt, gan drēbes nosmērēt. Iespaidīgi šie ir – divi mīlestību alkstošie suņi augumā man līdz jostas vietai, trešais tikai nedaudz mazāks. Melnais kaķis tiem līdzās labprātāk gaidītu kādu peli, nevis ciemiņus, bet trīskrāsainais mincis uzreiz pazūd krūmos.

Uz aicinājumu doties iekšā pirmie atsaucas dzīvnieki. Ludmila un Eduards labsirdīgi komentē: "Kur mēs, tur viņi, jo arvien izmisīgi tiecas pēc mīļošanās un mūsu klātbūtnes."

Aleksini ir dzīvnieku glābēji. "Trīs četri suņi mūsu mājā bijuši vienmēr." Kad Aleksini 1990. gadā apprecējās, Eduardam par suņiem nebija lielas saprašanas, bet Ludmilai bijis "izbrāķēts vilks". Vīrietis smejas – apņēmis sievu ar suni pūrā un pamazām pats kļuvis par suņu cilvēku. Savulaik Aleksini pārdeva dzīvokli un mazo dārziņu Ziepniekkalnā un nopirka šo veco māju Dārziņos pie pašas Daugavas: "Vēlējāmies gan paši būt pie dabas, gan gribējām, lai suņiem nav jānīkst dzīvoklī vai mazā zemes pleķītī, lai ir liels dārzs, upe un vieta, kur izskraidīties" 

Ludmila ilgus gadus strādāja policijā par izmeklētāju, tagad ir izdienas pensijā. Eduards ir siltumiekārtu un IT inženieris. Viņu stāsts par klātesošajiem suņiem, kas mierīgi guļ uz grīdas, iederas Ziemassvētku labo stāstu sērijā, kaut bija laiks, kad par šīm dzīvībām nācās smagi pacīnīties.

Pirms sešiem gadiem Ludmila un Eduards uzzināja, ka Pierīgā kādā Balto Šveices aitu suņu audzētavā saimniece paņēmusi divus Kaukāza aitu suņu kucēnus. Lai aug, būs kārtīgi saimniecības sargi! Nav zināms, kāpēc audzētāja pēkšņi visus suņus iesprostojusi šķūnī, nav ne ārā laidusi, ne barojusi. Ludmila stāsta: "2012. gada decembra nogalē pazīstama veterinārārste mums piezvanīja un tad atveda četrus mēnešus vecu kucēnu. Viņas vēstījums bija prātam neaptverams – iesprostotie suņi bija ēduši savas fekālijas un tad galu dabūja arī viens apsardzībai paņemtais Kaukāza aitu šķirnes kucēns. Četrus Baltos Šveices aitu suņus apgādībā paņēma veterinārārste, bet mēs dzīvu palikušo kaukāziešu kucīti, kurai nebija vienas actiņas. Viņa bija tik izvārgusi, ka svēra tikai desmit kilogramus. Tagad Rašai jau seši gadi, viņa ir skaista, mīļa, veselīga, bet augumā joprojām atpaliek no savas šķirnes pārstāvjiem."

Savukārt aptuveni astoņus vai deviņus gadus vecā baltā Bella ir Vidusāzijas aitu suns jeb alabajs. Aleksinu ģimenē viņa ir no šā gada aprīļa. Bellas traģiskais dzīvesstāsts vēl tagad Ludmilai raisa asaras. Iespējams, ka, pārcietusi mocības, viņa izdzīvoja tikai tāpēc, ka alabaji starp visām šķirnēm ir vieni no lielākajiem un spēcīgākajiem suņiem, kas slaveni ar savu spēju ilgstoši paciest nelabvēlīgus dzīves apstākļus un tādos pat radīt pēcnācējus. Aleksini Bellu ieraudzīja patversmē Ulubele, kur novārgusī kuce bija atvesta no Kalna ielas Maskavas forštatē. Toreiz Bella svēra tikai 27 kg. Parasti šīs šķirnes pieauguša suņa svars ir ap piecdesmit kilogramiem. Pēc izģindušās būtnes izskata bija skaidrs, ka viņa izmantota kā kucēnu ražojamā mašīna, bet, slima un veca būdama, izmesta uz ielas. Bellai reiz bijis skaists eksterjers, laikam jau arī kucēni tika pārdoti par bargu naudu. Ulubelē atvesta, Bella pat nespēja piecelties kājās. Domājams, ka sune nav vesta ārā. Nozīstie pupi karājās līdz zemei. Veterinārārste, kas kuci sterilizēja, konstatēja – olnīcu cista, dzemdes iekaisums, daudzas nedzīstošas rētas uz ķermeņa un ļoti slikta kardiogramma. Prognoze nebija iepriecinoša – sunim dzīvot palicis labi ja pusgads. Eduards atceras: "Mēs Bellu iemīļojām no pirmā acu skata, veselu mēnesi braucām uz patversmi viņu kopt, radināt pie sevis, un pamazām nespējniece sāka atlabt, lēnām jau varējām viņu vest uz mežu staigāt. Bellai tur ļoti patika, viņa nekad nebija soli spērusi mežā! Pavasarī atvedām viņu mājās un vēl divus mēnešus kopām kā smagu slimnieku. Sakiet, vai viņa tagad nav skaista?"

Rudā Džeina Aleksinu saimē tika pieņemta kā nevienam nepiederoša pa Dārziņiem klīstoša suņu jauktenīte: "Viņa pati atnāca pie mūsu vārtiem un vairs negāja projām." Savukārt melnais kaķis Kuzja atvests no Slokas dzīvnieku patversmes, bet kuplā skaistule vienacīte Ļusja ir Dārziņos dzīvojošo aizmāršīgo vasarnieku "dāvana"."

Ver vaļā sirsniņas

Caur Bellu Aleksini iepazinās ar dzīvnieku patversmi Ulubele. Ludmilu un Eduardu aizkustināja darbinieku un brīvprātīgo godbijīgās rūpes par ikvienu dzīvību, pašaizliedzība, ar kādu tiek kopti un atgriezti dzīvei slimi, savainoti, veci dzīvnieki, izbaroti kucēni un kaķēni. Ļaunums nav visaptverošs, un galu galā labajam noteikti jāuzvar. Vēlēšanās pašiem iesaistīties dzīvnieku glābšanā, kā arī darbinieku sapratne un atbalsts mudināja uz Ulubeli braukt arvien biežāk. Ludmilai nebija šaubu, ka viņi spēs būt noderīgi: "Mums ģimenē vienmēr bijuši nopietni suņi, ir gūta liela pieredze un ir vēlēšanās palīdzēt. Kopējiem un darbiniekiem Ulubelē nav viegli, katras rokas noder, katrs palīgs ir gaidīts. Mūs patversmē pieņēma kā savus cilvēkus. Tagad piektdienās mājās vārām lielu katlu ar putru, gaļu un cīsiņiem un brīvdienās braucam uz Ulubeli. Es parasti vedu pastaigās jaunatvestos suņus, kuri vēl nav iepazīti un socializēti, tāpēc nav līdz galam paredzama viņu iespējamā reakcija uz svešiniekiem. Eduards "ver vaļā" niknos un agresīvos suņus. Esam atkausējusi sirsniņas kaukāzietei Grētai, problemātiskajiem Šarikam un Džimbo, Stafordšīras kucei Lorai un daudziem citiem, kuriem cietsirdīgi cilvēki nežēlīgi darījuši pāri. Neviens šķietami niknais suns nav zaudēts sabiedrībai. Lēni un pacietīgi ar suņiem strādājot, atgūta viņu uzticība, pat niknākie Ulubelē kļūst padevīgi un mīļi. Suņi ir labi baroti un aprūpēti, bet viņi ir izmisumā, jo ilgojas pēc sava cilvēka, pēc mājām."

Piemēram, kaukāziete Grēta, kurai jau trīspadsmit gadu, pēc saimnieka nāves atteicās no ēdiena, bija nikna, jo nesaprata, kāpēc viņa atrodas svešā pasaulē. Pa īstam viņa atmaiga tikai mēneša laikā. Grētai bija sapinkājies garais apmatojums. Suņu frizieri neņēmās viņu cirpt. Ludmila paaicināja palīgā savus Facebook draugus, atsaucās Lora un Nadežda, tagad Grēta lēnām tiek sakopta.

Tāda ir Aleksinu dzīve – labdarība 365 dienas gadā. Viņi zina, ka tas nekad nebeigsies. Ludmila ar Eduardu smej: "Mūsu dēls jau izaudzis, ir vedekla un jauks mazbērns, bet Šarm eš Šeihu varam apskatīt arī televizorā."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas