"Šobrīd rodas iespaids, ka koalīcijā bez maz dublē Ministru kabinetu, tikai kaut kādā ziņā aiz slēgtām durvīm. Tad es domāju, ka arī vērtējot, kā strādās koalīcija, būs izmaiņas. Es nevaru vēl pateikt, kādas, bet mana vēlēšanās būtu lielāku daļu visu diskusiju pārcelt uz Ministru kabinetu, tikai politiķiem atstājot kaut kādas politiskās izšķiršanās," raidījumam teica premjera amata kandidāts.
Retorika par Koalīcijas padomes varas samazināšanu izskanējusi arī iepriekš, tomēr to līdz šim nav izdevies īstenot.
Kučinskis arī atkāpies no sākotnējās ieceres iztikt bez koalīcijas līguma. Iepriekšējās koalīcijās valdošās partijas savstarpēji noslēgtos līgumus konstanti nav ievērojušas, un tas ZZS līderi Augustu Brigmani pirms kāda laika mudināja piedāvāt no šāda dokumenta atteikties vispār. Tagad Kučinskis saka, ka dokuments, kur izklāstīti politisko spēku sadarbības noteikumi, tomēr tiks veidots.
"Saucam viņu, kā gribam, vai tas ir koalīcijas līgums, vai kaut kādi noteikumi valdību veidojošo partiju starpā, bet noteikti viņiem ir jābūt. Bez noteikumiem ir kā bez ceļu satiksmes noteikumiem. Lai brauktu uz priekšu, ir jābūt pieturas punktiem," saka Kučinskis.
Koalīcijas līgums ir valdību veidojošo partiju līderu parakstīts sadarbības noteikumu dokuments, kas regulē, ko partijas drīkst vai nedrīkst darīt. Šādi līgumi pastāv jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Bez līguma sākotnēji darbojās pirmā Andra Šķēles valdība, bet drīz Šķēle uzstāja uz tā ieviešanu. Bijušais Šķēles padomnieks Mārcis Bendiks stāsta, ka līgums bijis veids, kā vismaz mēģināt noturēt kopā pretrunu plosītās partijas.
"To ir tagad grūti stādīties priekšā: premjeram Šķēlem bija pieci Ministru prezidenta biedri, valdībā bija jāliek papildu galdiņi klāt, kopā ar valsts ministriem bija kaut kādi 28 valdības locekļi. Lai kaut kā dabūtu to struktūru pie funkcionēšanas krīzes apstākļos, kad bija budžeta pieņemšana utt., zināma funkcionalitāte tam bija, bet, protams, ierobežota," atminas Bendiks.
Kopš Šķēles laikiem koalīcijas līgumi nav daudz mainījušies. To uzdevums ir turēt valdošās partijas un to deputātus ierindā un nepieļaut pašdarbību.
Piemēram, demisionējušās Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības līgumā frakcijas apņēmušās ievērot šādus noteikumus: Bez iepriekšējas saskaņošanas (..) neiesniegt Saeimā likumprojektus; Bez iepriekšējas saskaņošanas (..) neatbalstīt likumprojektus, ja tos iesniedz opozīcija; Neierosināt un neatbalstīt deputātu pieprasījumus, priekšlikumus par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam vai atsevišķiem tā locekļiem; Bez iepriekšējas saskaņošanas (..) neierosināt tautas nobalsošanu, aicinājumus Valsts prezidentam neizsludināt kādu likumu, aicinājumus veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kā arī parakstīt pieteikumu lietas iesniegšanai Satversmes tiesā.
Tomēr visās iepriekšējās valdībās partneri līgumu bieži nav ievērojuši vai pārmetuši tā neievērošanu citiem. Par spīti tam, eksperti atzīst, ka bez līguma partiju kašķi būtu vēl lielāki.
"Ja nebūtu koalīcijas līguma, tad šādu situāciju būtu vairāk un arī kašķu starp partijām būtu vairāk. Valsts pārvaldē būtu diezgan liels haoss, jo valsts pieņemtie lēmumi būtu neprognozējami," uzskata politolģe Iveta Kažoka.
"Līgums starp diviem godīgiem cilvēkiem vienmēr var tikt uzrakstīts uz vienas pus lapiņas. Kā Latvijas Civillikumā ir teikts - bez spaidiem, viltus un maldības, un labos tikumos. Diemžēl pie mums tas tā nenotiek, un Latvijā tas līgums ir vajadzīgs, lai piefiksētu, kurš ko nedara," vērtēja Bendiks.
Politiskās opozīcijas deputāti gan nereti dēvējuši koalīcijas līgumus par antikonstitucionāliem, jo uz tiem balstās Koalīcijas sadarbības padomes ietekme. Satversmē noteikts, ka Saeima ir valsts likumdevējvara, bet Ministru kabinets - izpildvara. Tikmēr koalīcijas līgums regulē, ka visi galvenie jautājumi tiek izskatīti arī trešajā varas centrā - Koalīcijas padomē. Valdošo partiju padome ir vieta, kurā jautājumus izlemj varas partijas bez opozīcijas iesaistes. Šai institūcijai varu piešķir tikai koalīcijas līgums.
Koalīcijas padomes sēdes notiek katru pirmdienu parlamenta ēkā, un tajās politiķi izskata gan valdības, gan Saeimas darba kārtību. Tomēr, atšķirībā no atklātajām Ministru kabineta un Saeimas sēdēm, Koalīcijas padomes apspriedes notiek aiz slēgtām durvīm.
Politoloģe Kažoka norāda, ka līdzīgas partiju regulāras apspriedes ir vairumā citu Eiropas valstu. Latvijā gan koalīcijā pieņemtie lēmumi tiek par maz skaidroti.
"Ja premjeri būtu tā rūpīgāk skaidrojuši šos jautājumus, tad arī tās pretenzijas un mistika, kas apvij Koalīcijas padomi, nebūtu tik liela. Bet diemžēl Latvijā pēdējos gados tas iespaids, kas varēja rasties, ir, ka Latvijā tas patiesais lēmumu pieņēmējs ir Koalīcijas padome, un dažkārt pat ministrs un premjers nesaprot, kāpēc tur tiek pieņemti tādi lēmumi, kādi tiek pieņemti. Realitātē premjers zina, kas notiek Koalīcijas padomē. Jautājums ir, vai premjers pēc tam izvēlas vai neizvēlas skaidrot sabiedrībai, medijiem, kādi ir bijuši apsvērumi, kāpēc kaut kādi valstij svarīgi lēmumi ir kavējušies," komentēja Kažoka.
Bendiks savukārt uzskata, ka Koalīcijas padomes varu palielina tas, ka Ministru kabineta sēdes ir atklātas.
"Apmēram 200 veidojumi ir ANO, 190 cik tur. No tām slēgtas valdības sēdes ir apmēram 200. Vienīgais izņēmums ir Latvijas Republika. Tas raksturo jau mūsu sistēmas debilitāti. Valdības sēdēm ir jābūt slēgtām. Atklātā valdības sēdē visi runā tā, kā mēs šeit, televīzijā. Līdz ar to ir jābūt vienai vietai, kur runā neatklāti, tas ir obligāti," uzskata Bendiks.