Janvāra beigās plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas vērtējumu Eiropas Komisijas (EK) rīcība, piedaloties dažādu valstu finansiālās glābšanas operācijās, bijusi nekonsekventa, pieļaujot dažādu attieksmi pret grūtībās nonākušajām valstīm, tā rezultātā dažām valstīm budžeta tēriņus nācās mazināt vairāk nekā citām. Finanšu krīzes gala rezultātā Latvijas ekonomikas apjoms saruka apmēram par ceturto daļu. Lai arī kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, finanšu problēmas Eiropā vēl aizvien ir aktuālas, turklāt pat daudzu lielo eirozonas valstu, piemēram, Francijas, Spānijas un Itālijas, noturība pret krīzēm varētu būt nevis palielinājusies, bet gan tieši pretēji - samazinājusies. Arī Latvijai, atrodoties kopējā valūtas sistēmā ar šīm valstīm, izdevīga būtu to ekonomiskā sakārtotība, sevišķi vēl tāpēc, ka globālā finanšu tirgus padebeši sāk iekrāsoties aizvien drūmākos toņos.
Savukārt, ja runājam par notikumiem mūsu valstī, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis atgādina, ka ekonomikas krīzes laikā Latvijas politiķi nespēja tikt galā ar tai uzticētajiem uzdevumiem - būtiski samazināt tēriņus un domāt, kā sadarbībā ar biznesu atrast citus veidus, kā palielināt ienākumus, lai pietiktu nauda nepieciešamajām funkcijām. "Tāpēc arī kļuvām nepašpietiekami un nācās piesaistīt Starptautisko Valūtas fondu un citus donorus, kā arī to ekspertus. Diemžēl šāda izvēle raksturojama kā vienkāršākā, jo normālā situācijā ar krīzi un tās sekām galā būtu jātiek pašiem," norāda uzņēmēju organizācijas pārstāvis.
Piesaistot ārvalstu naudu, jārēķinās, ka var nākties spēlēt pēc noteikumiem, kuri pašu valsts iedzīvotāju labklājībai ne vienmēr ir tie labākie. "Jāsaprot, ka aizdevēji nav nekādi labdari. Visiem ir savas intereses, un naudai ir sava cena," EK, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu aizdevēju izvirzītos nosacījumus Latvijai krīzes laikā komentē Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Arnis Sauka. Viņš norāda, ka krīzes pārvarēšanai Latvijai faktiski bija tikai divi ceļi - lata vērtības mazināšana vai tas, ko toreiz izvēlējās Latvijas valdības. "Protams, tāds scenārijs kā Latvijā nebūtu īstenojams Grieķijā, jo tad tur, iespējams, sāktos pilsoņu karš. Taču galvenais ir tas, ka valstij toreiz izdevās izvairīties no defolta," spriež ekonomikas pētnieks.
Viņš uzskata, ka patlaban diezin vai kāds var pateikt, kurš no krīzes pārvarēšanas scenārijiem iedzīvotājiem būtu bijis labvēlīgāks. Teorētiski pastāvot iespēja, ka lata devalvācijas gadījumā iedzīvotāji sākumā krīzi izjustu mazāk, taču šādā gadījumā ekonomikas sakārtošana vilktos ilgāk nekā tad, ja valūtas kurss saglabājas stabils. Kā galvenais mīnuss, pēc ekonomista domām, ir tas, ka krīzes un tās seku pārvarēšanas rezultātā ievērojami samazinājies Latvijas iedzīvotāju skaits. Tomēr vienlaikus viņš vērš uzmanību arī uz ieguvumiem - proti, pateicoties tam, ka mūsu valstī ieradās starptautiskie aizdevēji, notika ceļš uz vadības procesu sakārtošanu valstī, kas pēc aizdevēju aizbraukšanas diemžēl nav turpinājies.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 25.februāra, avīzē Diena!