Šogad ir divi zīmīgi skaitļi – 100 un 18. Proti, 100 gadu, kopš dibināts LVRTC, un ir pagājuši precīzi 18 gadi, kopš Latvijā ieviests drošs elektroniskais paraksts, kura uzturēšanu LVRTC savā pārziņā pārņēma 2009. gadā – tātad kopumā tie ir 15 gadi, kuru laikā LVRTC turpina tā attīstīšanu un pilnveidošanu. Ko mēs varam secināt, atskatoties uz šiem 100 un 18 gadiem, – būtībā pārvaldāt valsts kritisko infrastruktūru? Uz ko ir svarīgi atskatīties?
100 gadu periodā sakaru jeb, nu jau jāsaka, informācijas tehnoloģiju jeb IKT nozarē katra desmitgade ir ienesusi kaut ko jaunu, turklāt jaunumu ieviešanas ātrums nozarē ar katru brīdi pieaug. Pirmās desmitgades tehnoloģiju inovācijas salīdzinājumā ar mūsdienu tempiem noritēja salīdzinoši lēnāk, kaut gan arī attiecīgajā laika posmā jaunumu ieviešana bija uzskatāma par gana strauju. Pamata fokuss bija apraides nodrošināšana, jo mūs dibināja, lai valstī ieviestu radio apraidi, ko paveicām jau gada laikā, un 1925. gadā sāka raidīt Latvijas Radio. Savukārt vēl pēc 30 gadiem LVRTC ieviesa TV apraidi. Televīzijas jomā tolaik mēs bijām trešais reģions jeb lielpilsēta, kur sāka televīzijas raidīšanu uzreiz pēc Maskavas un Sanktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas). Savukārt tas, kas noticis pēdējos 15–20 gados, ir būtībā pilnīgi pārvērtis LVRTC kā uzņēmumu, jo šobrīd apraides nodrošināšana veido vien ceturtdaļu pamatdarbības, savukārt viss pārējais ir visdažādākie IKT pakalpojumi, ko esam ieviesuši kopš 2000. gada un turpinām gan paplašināt, gan pilnveidot. Un viens no nozīmīgākajiem pakalpojumiem ir tieši e-paraksts. Es atļaušos teikt, ka līdz ar e-paraksta uzturēšanas pārņemšanu varam uzskatīt, ka tā nav nejaušība, ka mums uztic šāda līmeņa nozīmīgu projektu ieviešanu un īstenošanu, jo mēs esam, ja ne panākumu atslēga, tad zināms un drošs zīmols ar garantiju, ka mums uzticētais projekts tiks realizēts kvalitatīvi.
Pirms mūsu intervijas es piedzīvoju nelielu pārsteigumu par to, ka e-parakstam jau ir 18 gadu jubileja, jo bija sajūta, ka šim pakalpojumam ir ne vairāk kā pieci līdz septiņi gadi, jo ap to laiku par šo pakalpojumu tika salīdzinoši daudz vairāk runāts, aicinot cilvēkus šo pakalpojumu aktīvāk lietot, norādot uz tā ērtību. Kurš īsti ir tas brīdis, kad arī jūs pamanījāt, ka tas lietotājs, kuram domāta šī sistēma, sāka aizvien aktīvāk to lietot un saprata, ka šī sistēma ir ļoti ērta un vienkārši izmantojama. Sākotnēji šķita – kāda gan tam jēga, cik daudz man vajadzēs ikdienā parakstīt elektroniski dokumentus. Tagad šo sistēmu var izmantot ļoti plašā laukā. Kā jūs pieredzējāt e-paraksta attīstības procesu?
E-paraksta izmantošanas pieauguma ziņā varētu izdalīt vairākus posmus. Pirmais sākās 2006. gadā, kad e-paraksts tika ieviests, – tolaik to izmantoja ļoti neliels skaits iestāžu vadītāju, kuriem blakus bija tehniskais personāls, kurš palīdzēja ikdienas lietošanu īstenot. Un jāatzīst – pirmais nopietnais panākumu brīdis bija 2011. gads, kad LVRTC ieviesa Eiropas Savienībā pirmo drošo virtuālo e-parakstu, kura lietošanai nebija nepieciešama speciāla viedkarte. Tas bija sava veida lūzuma punkts. Nākamais lūzuma punkts bija 2018. gads, kad ieviesām eParaksts mobile, un jāatzīst, arī mums pašiem tas bija brīdis, kad mēs sapratām, ka esam radījuši nevis kaut kādu augsto tehnoloģiju produktu, ko var izmantot tikai "izredzētie", bet gan ikdienā lietojamu sadzīves produktu, kas kardināli mainīja mūsu komunikāciju ar potenciālajiem šī produkta lietotājiem, lai viņus veicinātu to izmantot. Būtībā e-paraksts tajā brīdī sāka kļūt par lietu, bez kuras tava ērtā un arī drošā ikdiena nav iedomājama. Tiem, kuriem e-parakstu nevajadzēja 2009. vai 2011. gadā, šodien tā ir ierasta ikdienas lieta.
Nākamais būtiskais attīstības grūdiens notika 2019. gadā, kad valsts pieņēma lēmumu, ka e-paraksta pakalpojuma izmantošana ir bez maksas neierobežotā daudzumā ikvienam, kas patiesībā bija svarīgs lēmums pat ne vienkāršajam cilvēkam, kuram elektroniski parakstīt dokumentu nepieciešams dažas reizes gadā, bet tieši juridiskām personām, kam nereti dienā jāparaksta ievērojams daudzums dokumentu.
Un tad sekoja nākamais posms – mums visiem labā atmiņā vēl esošais Covid-19 pandēmijas laiks ar pulcēšanās ierobežojumiem, kad vienas nedēļas laikā vajadzība pēc personību apliecinošo dokumentu uzrādīšanas un apstiprināšanas digitālajā vidē sasniedza tādu apjomu, ka mums pirmajās nedēļās pieprasījumu skaits izsniegt eparaksta dokumentāciju pieauga ģeometriskā proporcijā. Būtībā mūsu darbinieki strādāja teju 24 stundu režīmā, lai spētu apkalpot pieaugušo pieprasījumu apjomu.
Kad tikko sāka izsniegt eID kartes kopā ar e-paraksta iespējām, zinu, daudzi cilvēki to vispār neizmantoja un jau nākamajā dienā pēc eID kartes saņemšanas par to bija aizmirsuši. Kāda ir šodienas situācija – jūs jūtat, ka cilvēki – te vairāk domāju par fiziskām personām – tiešām ikdienā izmanto e-paraksta iespējas?
Patlaban e-parakstu izmanto katrs trešais Latvijas iedzīvotājs, sākot no 14 gadu vecuma. 2012. gadā, kad sāka izsniegt eID kartes, gada laikā tika izsniegts ap 40 tūkstošiem šādu karšu, savukārt patlaban kopumā jau ir izsniegti 1,2 miljoni eID karšu, kurās iekļauts e-paraksts. Turklāt būtiski, ka tas nav plastikāta gabals, kas ielikts makā, bet tiek aktīvi izmantotas elektronisko parakstu veikšanai. Gan jāatzīst, patlaban eParaksts mobile apsteidz eID karšu izmantošanas apjomu, jo mūsdienu mobilitātes prasības paģēr arī to, lai drošs paraksts būtu pieejams viedtālrunī.
Tieši gribēju jautāt – kad mājās izlēmām, ka beidzot jāsāk izmantot e-paraksta iespējas, secinājām, ka daudz ērtāk ir izmantot eParaksts mobile, nevis pieslēgties e-paraksta sistēmai ar eID karšu lasītāja starpniecību. Bet mans jautājums – tehnoloģijas nupat tik strauji attīstās, ka arī šis karšu lasītājs sāk kļūt par pagātni?
Karšu lasītāja noriets patiesi ir sācies. Jau šomēnes iedzīvotājiem piedāvāsim jaunu mobilo lietotni – eID Scan. Tas būs rīks, ar kura palīdzību iedzīvotāji varēs noskenēt savas eID kartes NFC kodu un izmantot kartē iekļauto e-parakstu, lai identificētos un parakstītu dokumentu. Sākotnēji šo varēs izmantot, tikai lai pieteiktos eParaksts mobile saņemšanai, tomēr nākotnē plānojam risinājumu attīstīt, lai eID karti varētu izmantot bez kartes lasītāja, kas šobrīd nepieciešams. Pirmais solis būs – pieliec eID karti pie telefona un varēsi parakstīt eParaksts mobile izmantošanas līgumu, bet tālākās attīstības iespējas, visticamāk, būs ļoti plašas. Šo funkciju nodrošinās NFC koda lasīšanas sistēma, ievadām attiecīgus PIN kodus, un funkcija sāks darboties. Domāju, ka būs nepieciešams pavisam īss laika posms, kurā šīs aplikācijas izmantošanas iespējas tiks būtiski paplašinātas.
Mēs aizlēcām nupat ļoti strauji nākotnē, kas gan izskatās jau pēc šodienas. Bet gribu jautāt – kādu iespēju digitālajā pasaulē mums nebūtu, ja e-paraksta sistēma nebūtu tik strauji attīstījusies?
Domājams, ja mūsu eParaksts tiešām nebūtu tik efektīvi strādājošs, mums nebūtu patlaban reāla fakta, ka, piemēram, pērn Uzņēmumu reģistrs 92% uzņēmumu reģistrācijas pieteikumu saņēmis pilnībā attālināti. Pirmā SIA reģistrēšana attālināti notika 2010. gadā. Tāpat nebūtu elektroniskās publikācijas iespējas oficiālajā elektroniskajā izdevumā Latvijas Vēstnesis, kas ir iespējama no 2012. gada 3. jūlija. Daudzās Eiropas lielvalstīs tas šķiet pilnīga fantastika – mēs viņiem esam stipri priekšā šajā jomā.
2016. gadā mēs savienojām Baltijas valstu sistēmas, kā rezultātā mēs varam vienotā digitālā vidē parakstīt digitāli dokumentus un tie tiek oficiāli atzīti visās trijās valstīs.
Ja nebūtu eParaksta, mums Covid-19 laikā nebūtu iespējas attālināti darboties Saeimai, proti, eParaksta izmantošana nodrošināja e-Saeimas likumīgu darbību pandēmijas laikā.
Atskatoties uz aizvadītajiem 18 gadiem – kā šī sistēma ir attīstījusies, un kādas problēmas šajā laikā esat piedzīvojuši? Tehnoloģijās taču nekad nenotiek viss gludi, mēdz būt arī aizķeršanās, grūtības...
Laikam būtiskākais ir tas, ka tieši LVRTC vienmēr ir vajadzējis cīnīties, lai pierādītu to, ka e-paraksts ir vajadzīgs komersantiem, iedzīvotājiem, valsts pārvaldes attīstībai un ka tas ir pamata nosacījums tam, lai digitālā ekosistēma attīstītos. Ir skaidrs, ka attīstībai ir vajadzīgi tehnoloģiskie priekšnosacījumi – ērts, drošs, pieejams, pārbaudīts un auditēts rīks ar atbilstošu juridisko spēku un tiesisko regulēju.
Pilnīgi noteikti varu teikt – eID kartei jau no pašas pirmās dienas vajadzēja būt obligātai visiem valsts pilsoņiem, tā, kā tas tika noteikts, piemēram, Igaunijā, kur no 2004. gada eID karte ir obligāta.
Šis faktors jums bija kā klupšanas akmens?
Tas bremzēja visu procesu, tostarp tehnoloģiju attīstību valstī kopumā. Lai ieviestu kaut ko jaunu, svarīga ir tā saucamā kritiskā masa jeb maksimāli liels lietotāju skaits. Ja nācijai atstāj iespēju izvēlēties – lietot vai ne, tad jāatceras, ka cilvēks savā ziņā ir pasīvs inovāciju ieviesējs – ja kaut kas nav obligāts, tad tikai tad, ja tev tas tiešām ir ļoti nepieciešams, tu to sāksi izmantot. Bet epakalpojumu radītāji nerada jaunus risinājumus, ja šī kritiskā masa nav sasniegta. Šo izaicinājumu palīdzēja pārvarēt tieši pandēmijas laiks.
Cik plašā amplitūdā ar e-parakstu es varu, ja tā var izteikties, apsaimniekot savu identitāti? Proti, kāds ir tas lauks, kurā es varu izmantot e-parakstu sevis identificēšanai, lai pieslēgtos visdažādākajām vietnēm, kur nepieciešama personas identifikācija jeb autorizēšana?
Tās ir vairāk nekā 580 integrācijas sistēmās un portālos, kuros var izmantot e-parakstu, lai apliecinātu savu identitāti un varētu izmantot attiecīgo pakalpojumu. Teikšu tieši – nezinu nevienu citu elektroniskās identifikācijas rīku, kas būtu ar tik plašu integrācijas iespēju. Tas, ko ikdienā redzam, aizvien vairāk elektronisko pakalpojumu sniedzēju, kuru digitālajām platformām, lai tām pieslēgtos, nepieciešama personas identifikācija, e-parakstu paceļ aizvien augstāk prioritāro identifikatoru skaitā. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šī autentifikācijas rīka izmantošana pakalpojuma sniedzējam neko nemaksā un viņi virza iedzīvotājus pa valsts nodrošināto ceļu, bet iespējams, ka iedzīvotāji paši daudz biežāk izvēlās e-parakstu, kas pakalpojuma sniedzējam liek domāt par pogas pacelšanu augstāk.
E-paraksts būtībā ir mūsu digitālā identitāte, kas būtu jāsargā no nepiederošām personām. Cik atbildīgs ir cilvēks digitālajā vidē un cik atbildīgi rīkojas ar savu digitālo parakstu?
Pašā e-paraksta ieviešanas sākumā, jāatzīst, daļa cilvēku īsti neizprata, ka e-paraksts ir tas pats, kas pašrocīgs paraksts uz papīra. Šodien pilnīgi noteikti cilvēku attieksme ir mainījusies un, domājams, vairs tikai retais pret savu digitālo identitāti izturas paviršāk nekā pret savu, piemēram, fizisko pasi vai eID. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka eparaksta drošības sistēmā cilvēks joprojām ir vājākais posms, tas nozīmē, ka ir aizvien svarīgi skaidrot un mācīt cilvēkus gan par digitālajām prasmēm, gan apzināties, ka savi digitālās vides identifikācijas dati jāsargā tikpat rūpīgi kā pase vai pašam sevi. Un vienlaikus tieši tādēļ LVRTC aizvien turpina ieviest jaunus un jaunus drošības faktorus, kuriem jāiestājas, lai varētu īstenot jebkādas darbības no konkrētas personas digitālās identitātes profila.
Vienmēr šķitis, ka Igaunija digitālajās lietās ir tāds Baltijas flagmanis – tā vienmēr ticis skandināts...
Varbūt tāpēc, ka igauņi vienmēr ļoti aktīvi ir popularizējuši ikvienu savu jauno tehnoloģisko risinājumu, turklāt Igaunijā visaugstākajā valdības līmenī vienmēr ticis uzsvērts, ka digitālie risinājumi valstī ir augstākā prioritāte. Mums varbūt valstiskā līmenī līdz šim nav bijis tik precīzi definēts, kādi digitālie risinājumi ir mūsu prioritāšu saraksta augšgalā. Taču dažādu digitālo rīku lietošanas ziņā Latvijas iedzīvotāji ir ļoti aktīvi, kas ir diezgan līdzīgā līmenī ar kaimiņiem. Cik esmu skatījis statistiku par digitālajiem risinājumiem dažādās valstīs, droši varu teikt – mums nav, par ko kaunēties šajā ziņā.
Varbūt nedaudz atkārtojoties – cik plašs digitālo risinājumu loks ir Latvijā, ko es kā parastais lietotājs varu izmantot?
Manuprāt, ir pārklātas teju visas iespējamās funkcijas un procesi. Šķiet, nav tādu procesu, ko šodien nebūtu iespējams veikt digitāli, izmantojot e-parakstu. Varam dibināt un reģistrēt uzņēmumus, parakstīt visdažādākos dokumentus, tostarp iesniegt laulības noslēgšanas pieteikumu, noformēt īpašuma pirkšanas un pārdošanas dokumentus, reģistrēt bērnus skolā.
Man kā latvietim parastajam ir tāds bažīgs jautājums – vai mēs neaizejam par dziļu šajā digitālajā pasaulē? Visu mēs tagad varam izdarīt attālināti un vairs pat nav vajadzīga fiziska tikšanās ar cilvēkiem? Vai tomēr tas ir nepamatots uztraukums, ka mēs tagad pazaudēsim cilvēcisko kontaktu, aizejot virtuālajā pasaulē?
Tā vienmēr ir bijis, ka ir cilvēki, kuriem patīk joprojām nopirkt fizisku grāmatu un to lasīt, tajā pašā laikā aizvien vairāk cilvēku grāmatas lasa digitālā formātā. Tāpat joprojām ir daudz cilvēku, kuri vairāk uzticas skaidrai naudai, bet tikpat liela, ja ne lielāka daļa cilvēku labprātāk izmanto bezskaidras naudas norēķinus.
Taču atbildot uz jūsu pamata jautājumu – skatīsimies reāli, šī aizvien plašākā digitālo iespēju izmantošana ir savā veidā tikai tāds sākums šim ceļam, turklāt tas nav atkarīgs tikai no mums Latvijā. Šis process, kas vienā brīdī aizsākās, nupat jau paātrinātā režīmā turpinās un turpināsies, tostarp arī attiecībā uz mākslīgā intelekta iespēju izmantošanas aizvien plašākā laukā. Un šeit tad ir viens no mūsu, LVRTC, pamata uzdevumiem – izstrādāt šo visdažādāko pakalpojumu tehnoloģiskos risinājumus tā, lai to lietotājiem nebūtu ne mazākajā mērā jāuztraucas par savu drošību visplašākajā nozīmē. Vilciens ļoti lielā tempā iet uz priekšu. Ja skatāmies pārskatāmo nākotni – Eiropas digitālās identitātes maku, kura virzienā viss iet, tur šī lietojamība tiks vēl vairāk digitalizēta, vienlaikus arī padarot personu par galveno lēmēju par savu datu nodošanu un izmantošanu. Tur vairs nav runa tikai par personas digitālo identitāti, tur ir paredzēta iespēja, piemēram, noformēt un uzturēt digitālu autovadītāja apliecību, saņemt un nodot tālāk informāciju par izglītību, apdrošināšanas polisi, īpašumtiesībām.
Eiropas digitālās identitātes maks būs vieta, kurā ikviens no mums varēs glabāt savus dokumentus vienā drošā, elektroniskā vidē. Un te gribu uzsvērt – patiešām drošā vietā, kurai piekļūt varēsiet tikai jūs pats. Savukārt trešās personas varēs pārliecināties par jūsu identitāti tiktāl, cik tas nepieciešams konkrēta procesa īstenošanai. Piemēram, šobrīd, fiziskā vidē uzrādot pasi, mēs atklājam gan savu vārdu, gan vecumu, lai gan nereti nepieciešams tikai vārds vai tikai vecums. Ar digitālo maku apliecinot identitāti, tiks padoti tikai tie dati, kas nepieciešami e-pakalpojuma saņemšanai, vienlaikus saglabājot kādus citus konkrētus jūsu datus konfidenciālus un nepieejamus trešajai personai. Un kas ir interesanti – es par šo vairs pat nerunāju nākotnes formā, tas viss tehniski jau šobrīd būtu iespējams, ja vien būtu atbilstošs lietojums, ko cilvēks var instalēt savā viedierīcē.