Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +9 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 15. oktobris
Hedviga, Helvijs, Eda

Kā efektīvi manipulēt ar sabiedrisko domu?

Kā sabiedrībai pasniegt sev tīkamu, bet faktiski izkropļotu pasaules ainu? Piemēram, ar šausmu stāstiem un sējot bailes. Ar meliem, tos atkārtojot tūkstošiem reižu, līdz tie kļūst par patiesību. Reizēm mērķu sasniegšanai par mānekli noder skaistums. Propagandā izmantoto un pētnieku aprakstīto metožu skaits ir ļoti liels, un joprojām rodas jaunas. Vairākas no tām aprakstīja jau sengrieķu domātāji. Ieskatam lasi par astoņām vēsturē plaši izmantotām manipulācijas metodēm.

Ad nauseam. Līdz vēmienam

Nav grūti iedomāties, kāpēc starp propagandas tehnikām ierindots latīņu valodas izteiciens ad nauseam, burtiski tulkojot – līdz vēmienam. Nepagurstoši un neatlaidīgi (jeb līdz vēmienam) atkārtot vienu un to pašu, kamēr sacītais tiek nostiprināts plašu sabiedrības masu galvās kā neapgāžama patiesība. Mūsdienu pētījumos angļu valodā šo tehniku sauc arī par vēsts atkārtojumu – repeating the message.

Nav zināms, kad tieši jēdziens kļuva par apzīmējumu vienai no propagandas tehnikām, bet pats paņēmiens ir ļoti sens. Argumentum ad nauseam kopā ar vairākiem citiem, piemēram, argumentum ad infinitum un argumentum ad hominem, izmantots argumentācijas mākslā, ko izkopa antīkā laikmeta domātāji. Pēdējais minētais arī ir viena no plaši izmantotām propagandas tehnikām, kad tiek uzbrukts pretinieka – oponenta – personībai, nevis atspēkoti viņa izteiktie argumenti.

Ad nauseam nozīmi novērtēja Ādolfs Hitlers un nacionālsociālistu propagandas mašīna. Jau savā grāmatā Mana cīņa Hitlers smalki aprakstīja propagandas spēku un filozofēja par melu iedarbību uz tautas prātu. Nacistu līderis rakstīja, ka propagandai izpaliks panākumi, ja netiks ievērots kāds fundamentāls pamatprincips: jāizvēlas dažas īsi paustas idejas, kuras jāatkārto miljoniem reižu (oriģināli vācu valodā: "Sie [die Propaganda – red.] hat sich auf wenig zu beschränken und dieses ewig zu wiederholen.").

1942. gada februārī Trešā reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss rakstīja par ad nauseam lielo ietekmi: "Es atkal varu ļoti daudz mācīties, galvenokārt to, ka lielākoties tauta ir daudz primitīvāka, nekā mēs to iedomājamies. Tāpēc propagandas būtība slēpjas vienkāršībā un atkārtošanā." Gebelsam bieži piedēvē arī spārnoto teicienu: "Tūkstoš reižu atkārtoti meli kļūst par patiesību." Tomēr līdz šim nav atrasts neviens lietisks pierādījums, ka Gebelss patiesi būtu tā teicis vai rakstījis.
 

Šausmas un zvērības: iedarbojas nekavējoties

Pēc Pirmā pasaules kara analizējot britu karalaika propagandu, daļā Vācijas sabiedrības radās pārliecība, ka tā bijusi ļoti spēcīga un būtiski ietekmējusi britu kaujas sparu un veicinājusi Vācijas impērijas sagrāvi, kamēr vācieši psiholoģiskajā karā nepietiekami izmantoja propagandu. Arī mūsdienu vēsturnieki nenoliedz: ar avīzēs, radio, plakātos un citur masveidā producētajiem šausmu stāstiem par vācu zvērībām Lielbritānija veidoja labu pamatu psiholoģiskajam karam. Visi pieejamie informācijas kanāli vēstīja par vācu karavīru sakropļotajām žēlsirdības māsām, zemūdeņu apšaudītajām glābšanas laivām ar sievietēm un bērniem, pēc iebrukuma Beļģijā – par beļģu bērniem ar nocirstiem locekļiem.

Šādu sabiedrības ietekmēšanas līdzekli neizdomāja Britu salās. Krusta karu laikā šausmu propagandēšanu izmantoja Romas katoļu baznīca attiecībā uz musulmaņiem. Viduslaikos (iespējams, 1144. gadā) radās stāsts par jūdiem, kuri nolaupa un slepkavo kristiešu bērnus, lai iegūtu viņu asinis saviem rituāliem. 1475. gadā Trento pilsētā Ziemeļitālijā kādai ģimenei pazuda divgadīgs bērns, vārdā Simons. Tas notika tieši Lielajā piektdienā, kura togad sakrita ar ebreju Pesaha svētkiem. Balstoties uz baumām par svētkiem slepkavotajiem kristiešu bērniem, pilsētas ebreju ģimenes spīdzināja, atzina par vainīgām un piesprieda tām nāvessodu. Savukārt Simonu no Trentas 1588. gadā kanonizēja un 1965. gadā dekanonizēja. Baznīca beidzot atzina, ka stāsts ir izdomāts.

17. gadsimtā safabricētu zvērību stāsti bija īsta eļļa ugunī īru sacelšanās laikā (1641–1652) pret protestantisko angļu virskundzību. Nepatiesi stāsti par katoļticīgo īru zvērībām pret angļu bērniem, sievietēm un grūtniecēm konfliktu noveda līdz masveida asinspirtij.
 

Pie visa vainīgais pelnījis ciest

Trešajā Mozus grāmatā ir pieminēts āzis, kuram izraēļi uzliek tautas grēkus un tad izdzen dzīvnieku tuksnesī. Grēkāža jeb vainīgā meklēšana bijis ļoti spēcīgs propagandas ierocis daudzus simtus gadu, it īpaši antisemītisma propagandā, kurai pirmsākumi meklējami jau agrīnās kristietības tekstos 4.–5. gadsimtā. Izraēļiem grēkus nesošais dzīvnieks ir skarbi atspēlējies.

Jaunāko laiku vēsturē grēkāži ir iecienīts politiskās skatuves elements. Piemēram, 1980. gadā par ASV prezidentu kļuvušais Ronalds Reigans viņa iekšpolitikas kritiķu acīs uz visiem laikiem ierakstīts kā tas, kurš radīja iespaidīgu budžeta deficītu. Savukārt nesenais ASV prezidents Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā par valsts sociālo un ekonomisko problēmu grēkāžiem izraudzījās meksikāņus un arābus.
 

Skaistums kā māneklis

Pagājušā gadsimta 20. gados amerikāņu psihologs Edvardss Lī Torndaiks aprakstīja halo jeb oreola efektu psiholoģijā – plaši novērotu fenomenu, ka kādu cilvēka rakstura īpašību saista ar personas kopējo tēlu. Piemēram, persona A uzskata, ka persona B ir simpātiska. Persona A arī domā, ka kopumā simpātiski ir tādi cilvēki, kuri ir dāsni. Tādējādi A automātiski pieņem, ka simpātiskais B ir dāsns. Vēlāk pētījumos pierādījās, ka tieši skaistums nereti ietekmē iespaidu un viedokli par konkrēto cilvēku vai cilvēku grupu un tostarp arī par viņu paustajām idejām.

Antīkajā laikmetā par skaistuma ietekmi rakstīja grieķu domātājs Aristotelis un viņa skolnieks Platons. Ne velti grieķu un romiešu valdnieki pašslavināšanā izmantoja skaistu arhitektūru, skaistus sava tēla atveidojumus mākslā un aprakstus literatūrā.

Torndaika halo efekta noderīgums atspoguļojas kara un karavīru rekrutēšanas propagandā 20. gadsimtā. Te dominē plakāti ar simpātiskām, nereti koķetā pozā bildētām sievietēm karavīru formas tērpos (un saukli – es vēlos, kaut es būtu vīrietis), medmāsām vai mašīnrakstītājām sniegbaltās blūzēs ar dziļu kakla izgriezumu. Tipiski ir viļņaini, vējā plandoši mati. Vēl kāda iezīme: ja rekrutēšanas vai kara propagandas plakātos tēlota sieviete formas tērpā, tās matu krāsa, teju kā likums, ir brūna vai melna. Uzmundrinājuma un patriotisma celšanas plakātos (ar domu “mēs uzvarēsim”, “mēs jūs sagaidīsim mājās”) lielākoties stereotipiski attēlotas sievietes ar blondiem matiem – mājsaimnieces, ģimenes mātes un meitas, mašīnrakstītājas.
 

Vadonis – tas kungs un ķēniņš

Nav izslēgts, ka personības kults ir senāks, nekā varam iedomāties, un tas piedzīvots vēl pirms Senās Ēģiptes dievināto faraonu laikiem un Romas impērijas. Valdnieka, diktatora, politiskā līdera vilinošā vēlme sevi slavināt un politiskajā arēnā nolikt uz pjedestāla teju dieva statusā nav zudusi līdz pat mūsdienām.

Personības kulta propagandu pārdzīvojušas un joprojām piedzīvo daudzas pasaules valstu tautas. Piemēram, Argentīnā tas bija tā sauktais peronisms – politiķa, kopš 1946. gada Valsts prezidenta Huana Perona un viņa sieva Evas kults. Padomju propaganda radīja dievišķu oreolu ap Padomju Savienības tirānu Josifu Staļinu, ko publiski godbijīgi dēvēja par tautas "skolotāju". Skolas, bērnudārzus un ambulances rotāja plakāti ar laimīgiem bērniem un saukli "Paldies, dārgo biedri Staļin, par laimīgo bērnību!".

Latvijas Republikas vēsturē spilgtākais personības kulta propagandas piemērs ir Kārļa Ulmaņa diktatūra pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Ulmani propagandēja kā visas tautas vadoni un slavināja ar zāļu vijām un atbilstošiem lozungiem rotātiem goda vārtiem. Viņam par godu rīkoja īpašus pasākumus, stādīja "vadoņa birzis", daudzus no pasākumiem padarot par ikgadēju vadoņa godināšanas rituāla sastāvdaļu. Režīma ideoloģijā izmantotie vārdi vadonība un pozitīvisms nozīmēja Ulmani tēlot kā "tautas tēvu" un "lielo sējēju", kuram "ik uz soļa uzdīgst jauni asni".

Viena no mūsdienās spēcīgākajām uz personības kulta balstītajām diktatūrām pastāv komunistiskajā Ziemeļkorejā ar Kimu dinastiju priekšgalā. Pēc valsts dibināšanas 1948. gadā to sāka veidot tās pirmais diktators Kims Irsens. Pašreiz valsti vada Kims Čenuns, kuru godā kā "debesu sūtītu" vadoni un "21. gadsimta sauli". Diktatūras viens no pamatiem gan attiecībā uz vadoni, gan valsts iekšpolitiku un ārpolitiku ir slepenība. Ziemeļkoreju starptautiskie komentētāji dēvē par informācijas melno caurumu.
 

Dari kā vairākums jeb līdzskrējēju efekts

Angliski šo propagandas metodi dēvē par bandwagon effect – cilvēka psiholoģijā balstītu līdzskrējēja efektu. Ar spilgtu saukļu un plakātu palīdzību cilvēks tiek mudināts darīt, kā to dara lielais vairākums – tie citi (nereti propagandēti kā "uzvarētāju puse"), kuri saprot, ka tieši tā darīt ir pareizi. Šī tehnika plaši izmantota kara propagandā, politiskajās priekšvēlēšanu kampaņās, kā arī tas ir viens no produktu reklāmas stūrakmeņiem.

Vārds bandwagon nozīmē zirga vai spēkrata vilktus ratus vai vaļēju platformu, kur sasēduši un spēlē mūziķi kāda pasākuma, visbiežāk, svinīga gājiena vai karnevāla ietvaros. "Vagonu" pavada gājēji, un šis vizuāli efektīgais skats – braucošie mūziķi, kas uzdod toni un tempu, un viņus pavadošie līdzmaršētāji – arī kalpo par iemeslu tam, kāpēc angliski šai propagandas tehnikai dots minētais nosaukums. Ar to veidotais vārdu savienojums jump on the bandwagon – “ielēkt [pareizajā] vilcienā” pirmo reizi parādās amerikāņu politikā 1848. gadā. Tomēr līdz Otrajam pasaules karam līdzskrējēju efektu vairāk pazīst ar dažādiem citiem nosaukumiem – sekot pūlim, ganāmpulka efekts u.c.
 

Aiz daiļrunības slēpts terors un vardarbība

Kāpēc teikt noslepkavot, ja var kā mafijas filmās to aizslēpt aiz vārdiem "atrisināt"? Arī okupāciju atbilstošā kontekstā var pasniegt kā atbrīvošanu. Šie ir daži piemēri kā agresīvu, slepkavniecisku varas režīmu tās propagandā aizslēpt aiz eifēmismiem. Termins cēlies no grieķu valodas vārda euphemia, kur eu nozīmē labi, bet phēmē – runa, poētiski runāt.

Eifēmismi plaši lietoti, lai mazinātu nacistu un komunistu īstenotās politikas sociālo spriedzi. 1940. gada vasarā pēc Latvijas okupācijas padomju vara sagatavoja vairākus kinožurnālus un kinohronikas, kurā propagandēja sajūsmu, ar kādu iedzīvotāji uzņēma "darba tautas atbrīvošanu" un "Latvijas uzņemšanu Padomju Savienībā". Aiz eifēmismiem "atbrīvošana" un "uzņemšana" tika paslēpts okupācijas fakts. Vēlāk padomju varas apcietinātos "valsts noziedzniekus" nodeva "attiecīgām iestādēm", nevis ieslodzīja cietumos un izsūtīja uz Gulagu. Spilgts eifēmismu izmantošanas piemērs nacistu antisemītisma propagandā ir ebreju slepkavošanu apzīmēt kā ebreju jautājuma "galīgo atrisinājumu".

Atsevišķi propagandas vēstures pētnieki pie eifēmismiem pieskaita arī kara veterānu posttraumatiskā stresa sindromu. Pēc Pirmā pasaules kara britu un amerikāņu psihologi daudz runāja par mājās pārnākušo karavīri ciešanām no tā dēvētā lādiņu šoka, angliski – shell shock. Otrā pasaules kara laikā un pēc tam to sauca par combat fatigue vai arī battle neurosis – kara traumu, kauju/kara neirozi. Minētais jēdziens posttraumatiskā stresa sindroms parādījās ap Vjetnamas kara (1955–1975) laiku. Šajā nosaukumā vairs nav ne vēsts no kaujām, kara un lādiņiem, norāda eifēmismu pētnieki.
 

Faktoīds – leģenda īstenības slēpšanai

Faktoīdi iet roku rokā ar to, ko mēģinājumos sistematizēt daudzās propagandas tehnikas pētnieki sauc par "lielajiem meliem". Faktoīdi nepieciešami, lai propagandā aizpildītu faktu robus un padarītu tos vēl efektīvākus, skaidro vēsturnieks Kaspars Zellis savā darbā Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā…. Nacistu propagandā tos izmantoja, lai pamatotu kara nepieciešamību, nacistu rasisko doktrīnu un pierādītu “starptautiskā žīdisma sazvērestības plānus". Piemēram, okupētajā Latvijā nacisti savās antisemītisma kampaņās ziņoja, ka “starp Jelgavas čekas ziņotājiem 75% bija žīdi, kuri šo darbu uzņēmās labprātīgi" vai "latviešu patrioti nogalināti ar lielgabalu šāvieniem", vai “žīdi perināja Latgales atšķelšanu”, piemērus min Kaspars Zellis.

Jēdziens izgudrots ASV pagājušā gadsimta 70. gados, kad klajā nāca amerikāņu rakstnieka un žurnālista Normana Meilera biogrāfiskā grāmata par leģendāro Merilinu Monro. Rakstnieks skaidroja, ka faktoīdi ir fakti, kuri pirms parādīšanās publiskajā telpā nekad nav eksistējuši, proti, tie ir izdomājumi kaut kādas maldinošas informācijas papildu apstiprināšanai. Tāpēc, radot šo jēdzienu, Meilers pievienoja angļu vārdam fact – fakts piedēkli oīd – līdzīgs, bet ne gluži. Laikraksts Vashington Post trāpīgi raksturoji faktoīdu kā informāciju, kura "šķiet kā fakts, varētu būt fakts, bet faktiski nav fakts".

 Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas Propagandas vēsture saturu atbild Ilustrētās Pasaules Vēstures redakcija.

Top komentāri

ļuļa
ļ
liels paldies Dienai par absolūti precīzu šodienas situācijas aprakstu: Kā sabiedrībai pasniegt sev tīkamu, bet faktiski izkropļotu pasaules ainu? Piemēram, ar šausmu stāstiem un sējot bailes. Ar meliem, tos atkārtojot tūkstošiem reižu, līdz tie kļūst par patiesību.
taisnība
t
Tā pie mums dara, protams, ne tikai pie mums. Ir tēmas, par kurām drīkst rakstīt un runāt medijos tikai ES oficiālo viedokli?
Op-ca-cā
O
Miera un demokrātijas apstākļos manipulācijas ar tautu nepieciešamas lai varētu daudz, nepārtraukti zagt un legāli zagt. Piem., Latvijā mērkaķiem piemīž ausēs feiku, ka postpadomju kontrolētā valsts de fakto ir neatkarīga un tava balss reāli ko var uzlabot. Pēc tam jau vecais saldais SKALDI/VALDI. Tiek radītas un pretimnostādītas jebkuras grupas krievi-latvieši, vakcinētie-nevakcinētie, plakanie-ovālie u.t.t. Piemīztām ausēm un piedirstiem pauriem tauta katreiz nobalso par cūciniem, pizdaboliem vai jampampiņiem, kuriem visiem kopā jānodrošina valsts lielapjoma izzagšanas tiesiskā aizsardzība ilgtermiņā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas