Tā vietā, lai risinātu vides pieejamības jautājumus, sistēma vēlas šādus bērnus izolēt - sūtot mācīties internātos ārpus Rīgas vai piedāvā vietu speciālajās izglītības iestādēs. Šādā situācijā ir sešgadīgās Katrīnas ģimene. Kopš dzimšanas meitenītei ir paralizēta ķermeņa apakšējā daļa, taču ikdienā viņa pati var staigāt, izmantojot ortozes un rollatoru, kā arī spēlēties un mācīties kopā ar citiem bērniem. Taču mammai bijis jācīnās gan par iespēju bērnam iet parastajā bērnudārzā, gan tagad jāizcīna vieta kādā no rajona skolām, kur bērnu ar invaliditāti uzņemt negrib.
Kā saka meitenes mamma Jana, sešgadīgā Katrīna ir īsta princesīte - patīk lelles, sprādzītes, vienmēr priecīga, smaidīga un patiesi apmierināta ar dzīvi -, taču Janai visu laiku ir jācīnās ar sistēmu, mēģinot citiem pierādīt, ka Katrīna var darīt to pašu, ko citi bērni, arī mācīties parastā skolā. Jau pirms vairākiem gadiem, meklējot bērnudārzu, Jana sapratusi, ka jācīnās par bērna tiesībām būs vienmēr. Toreiz izcīnīta sava veida pirmā uzvara un meitenei atrasta vieta tajā pašā bērnudārzā, kurā iet viņas māsas. Savukārt tagad, domājot par Katrīnas skolas gaitām, atkal visa cīņa jāsāk no sākuma, un Jana tajā iesaistījusies jau kopš pagājušā gada rudens.
Jana saka - sākusi kā "mamma parastā" - apstaigājusi sava rajona skolas, kas viņai pienākas pēc mikrorajonu principa. Taču secinājumi bijuši bēdīgi - bērns ar invaliditāti skolās nav gaidīts, vai arī, ja ir, vide nav pieejama. Piemēram, Ziemeļvalstu ģimnāzijā Janai norādīts, ka šī skola paredzēta tikai apdāvinātiem bērniem un tajā mācīties esot ļoti grūti. Turklāt teikts, ka Janas ģimenes dēļ jau nu pirmās klases telpas no otrā stāva uz pirmo nepārcels un atsevišķos pakāpienus nepielāgos. Citā skolā attieksme bijusi pretimnākošāka, taču skolas personāla sejā bijis izmisums, jo pirmās klases telpas atrodas ceturtajā stāvā un pielāgot vidi nebūtu iespējams. Turklāt ēdnīca un ģērbtuve ir pagrabstāvā. Jana bijusi arī skolās, kas ir daļēji pielāgotas bērniem ar kustību traucējumiem, taču tās nav atradušās attiecīgajā mikrorajonā, un, lai gan skolas vadība bijusi atsaucīga, norādīts, ka nevar pārkāpt Rīgas domes saistošos noteikumus.
Apzinot situāciju, Jana vērsusies Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā ar jautājumu - kura skola tad viņas bērnam pienākas. Taču departamentā daudz stāstīts par to, ka Katrīnai ir iespēja iet internātskolā ārpus Rīgas un viņu var nodot valsts aprūpē. Vēlreiz uzdodot to pašu jautājumu, saņemta atbilde, ka Katrīna var iet skolā, kas domāta bērniem ar garīgu atpalicību, taču šādā skolā Katrīnu nemaz neuzņemtu, jo ir nepieciešams speciāls atzinums, bet, kā vēlreiz atkārto mamma, Katrīna ir tāds pats bērns kā citi - ir tikai grūtības pārvietoties. "Skumjākais, ka tu zvani uz departamentu, lai saņemtu palīdzīgu roku, bet tevi sūta kaut kur ārpus Rīgas - bez iedziļināšanās konkrētajā gadījumā," nosaka Jana. Viņa piebilst, ka, protams, varēja vienkārši uzrakstīt jebkurai skolai iesniegumu un sēdēt dīvānā, taču viņa nav vēlējusies tādu pašu iznākumu kā Saulkrastos, kur vieta skolā izcīnīta tikai ar tiesas spriedumu.
Rezultātā ir piesaistīts advokāts un rakstīta oficiāla vēstule uz Rīgas domi. Nesen saņemta arī atbilde, bet, kā norāda jurists, - tā vairāk ir plika atrunāšanās. Iesniegums esot izskatīts, un mammu aicināšot uz sarunām septembrī, lai kopā ar Rīgas Igauņu pamatskolu, kurā mācās Katrīnas māsa, meklētu risinājumu, bet šāds aicinājums vēl nav saņemts.
Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis Dienai uzreiz norāda, ka likumdošana vismaz uz papīra ir ģimenes pusē. Pirmām kārtām jau Satversme nosaka - bērniem ar invaliditāti izglītības sistēmai ir jābūt pieejamai. Par to pašu runāts gan Izglītības likumā, gan Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Turklāt Latvija ir pievienojusies ANO konvencijai. Tā nosaka, ka finanšu līdzekļu trūkums nevar būt attaisnojums diskriminācijai. "Mums ir diezgan daudz likumu, ministrija runā par iekļaujošo izglītību, ir Izglītības kvalitātes valsts dienests, bet tajā pašā laikā, kad mamma reāli cīnās par savu bērnu, neviens par viņu neiestājas," saka Balodis. Pēc viņa domām, ir aizmirsts, kam šie likumi ir domāti, un izpildījums nebūt nav tāds, kādam tam vajadzētu būt.
Runa nav tikai par vides pieejamību vai finanšu trūkumu, bet gan par attieksmi. Kā stāsta Balodis, daudzas mācību iestādes nav morāli gatavas pieņemt skolēnu ar invaliditāti, jo uzreiz domā, ka ar šādu bērnu būs grūti strādāt, viņš nevarēs mācīties tāpat kā citi un viņam noteikti ir problēmas arī ar intelektu. Katrīnas gadījumā tā arī ir - neiedziļinoties problēmā un tajā, kas bērnam ir vajadzīgs, mēģina no viņa tikt vaļā. Balodis zina stāstīt arī par kādu gadījumu Ikšķilē - pašvaldība pat ir gatava maksāt par transportu, lai tikai šāds bērns nemācītos viņu skolā, jo tur mācoties tikai "normāli bērni".
Visu žurnālistes Annas Strapcānes rakstu Parastajā skolā redzēt negrib lasiet pirmdienas, 21.septembra, laikrakstā Diena!
doremi