Atbildot uz jautājumu par pamanītajiem mediju ētikas pārkāpumiem pēdējā gada laikā, 43,7% aptaujas dalībnieku norāda, ka nav tādus pamanījuši, bet 48% aptaujāto ir pamanījuši un spēj atpazīt vienu vai vairākus pārkāpumus.
Guntas Līdakas, LMĒP Ētikas padomes locekles vērtējumā, šie dati liecina par Latvijas iedzīvotāju medijpratību.
“Es ļoti pozitīvi vērtēju faktu, ka katrs otrais aptaujātais norāda, ka ir pamanījis kādu pārkāpumu vai mediju darba nepilnību. Tas rāda, ka sabiedrība analizē un spēj kritiski uztvert mediju saturu. Vērīgi un spriestspējīgi cilvēki attīsta mediju vidi un uztur medijos atbildību. Arī kritikas esamība, fakts, ka daļa cilvēku publiski kritizē medijus, vēršas mediju redakcijās vai mediju ombudos, kā Latvijas Mediju ētikas padomē vai sabiedrisko mediju ombudā, ir indikators, ka nav iestājusies apātija un inertums. Žurnālistiem ir jārēķinās, ka viņu darbs var nebūt tikai patīkams un ka viņi ir pakļauti kritikai. Tomēr arī šeit pastāv robeža - nav pieļaujama personīga vēršanās pret žurnālistiem, žurnālistu apsaukāšana, noniecināšana, vajāšana, draudi. Žurnālists ir pelnījis tādu pat cieņu, kā ikviens cilvēks,” saka Līdaka.
Savukārt faktu, ka gandrīz puse aptaujāto norāda, ka nav pamanījuši nevienu ētikas pārkāpumu, Līdaka skaidro: ”Viņu viedoklis sakrīt ar medijiem, vai arī viņi izvēlas patērēt tos medijus, kas atspoguļo viņu viedokli, izvēlas atrasties kopīgā “burbulī”. Manā skatījumā, tāds mediju lietojums neveicina kritisku attieksmi pret medijiem.”
Pētījumā arī noskaidrots, kāda veida mediju ētikas pārkāpumus iedzīvotāji pēdējā gada laikā saskatījuši. Aptaujas dalībniekiem tika nosaukti dažādi mediju ētikas principi un vaicāts, vai tie pamanījuši konkrētā principa pārkāpumus.
- 22% aptaujāto ir pamanījuši, ka kādā publikācijā vai sižetā nav skaidri nošķirti fakti no viedokļiem.
- 21% aptaujāto norāda, ka nav ievērota godprātība (informācija bijusi nepatiesa, sagrozīta, pārspīlēta, bijusi vēlme ietekmēt auditoriju).
- 20,6% aptaujāto norāda, ka materiāls bijis veidots atbilstoši kāda (piemēram, informācijas avota) interesēm, kritiski neizvērtējot situāciju.
- 20% aptaujāto pamanījuši, ka materiālā ir bijušas nepietiekami pārbaudītas ziņas (kas vēlāk nav apstiprinājušās kā patiesas).
- 19,8% aptaujāto pamanījuši, ka materiālā nav ievērota daudzveidība, kur tā bija iespējama un būtu bijusi nepieciešama (informācija nav bijusi no dažādiem avotiem, nav tikuši atspoguļoti dažādi, pretēji viedokļi).
- 16,3% aptaujāto norāda, ka materiālos bijusi diskriminācija un/vai naida kurināšana (materiālos vai komentāros ir bijusi naida runa, aicinājumi uz vardarbību u.tml.)
- 15% aptaujāto norāda, ka Materiālos ir bijusi slēpta reklāma (parādās preces vai politiķi, nenorādot, ka tā ir reklāma).
- 12,2% aptaujāto norāda, ka Medijs apzināti ir publicējis nepatiesu, izdomātu informāciju (viltus ziņas).
- 7,9% aptaujāto norāda, ka Žurnālists vai medijs ir bez cieņas izturējies pret līdzcilvēkiem (darbā vai, piemēram, saskarsmē sociālo tīklu vietnēs).
Vērtējot šos datus, Līdaka secina, ka cilvēki ir pamanījuši lielākās problēmas, ar ko medijiem nākas šajā laikā saskarties. “Viena no tām ir auditorijas iegūšana un noturēšana ar informācijas pārspīlēšanu, kliedzošiem virsrakstiem, tā saukto klikšķu politiku. Arī informācijas aprites plūsmas un ātrums un mediju vēlme ātri reaģēt noved pie tā, ka medijos biežāk parādās nepārbaudīta un nepatiesa informācija. Mēs zinām, ka lielākā cilvēku daļa vēlas saņem daudzpusīgu informāciju, taču pēdējo gadu lielās krīzes parāda, ka mums vēl jāmācās runāt ar auditoriju situācijās, kad patiesība liekas pašsaprotama, piemēram, pandēmijas un kara sakarā. Sniegt šajos apstākļos daudzpusīgu informāciju nav vienkārši. No vienas puses - krīzes apstākļos no medija sagaida, ka tas parādīs attieksmi, rādīs risinājumu. Piemēram, Covid-19 sakarā daļa gaidīja, ka mediji aicinās uz vienotību, solidaritāti. Arī kara sakarā tiek sagaidīts, ka mediji ieņems skaidru pozīciju. No otras puses - ja cilvēki nesaņem pietiekami daudzpusīgu informāciju no medija, viņi to meklē citur, iespējams, arī neuzticamos avotos. Kara atspoguļojumā medijiem grūtības snieg pilnu informāciju rada fakts, ka daļa informācijas nav pārbaudāma, bet citos gadījumos tās vienkārši nav - tā netiek izplatīta, būs pieejama varbūt vienīgi pēc kara,” skaidro LMĒP Ētikas padomes locekle.
Pēc Līdakas domām ir svarīgi, lai mediji, cik iespējams, objektīvi analizētu notikumus, balstoties uz faktiem, profesionāliem uzticamiem avotiem, un atspoguļotu dažādus aspektus. “Svarīgi ir par šiem faktiem runāt, svarīgi ir uzturēt viedokļu daudzveidību. Tas ir uzticēšanās un mediju izdzīvošanas jautājums. Pat vienas jomas un nostājas ekspertu starpā viedokļi atšķirsies niansēs un skatupunktos. Nepareizākais, ko medijs var darīt šajās situācijās, ir izlikties, ka citu viedokļu nav,” viņa uzsver.
Pētījumā noskaidrots, ka tikai 16% zina, kur var vērsties, ja medijs vai žurnālists nav ievērojis ētikas principus.
Līdaka uzskata, ka nav jābūt mērķim pārpludināt medijus ar pretenziju izskatīšanu, taču sabiedrībā būtu nepieciešama augstāka izpratne, par to, kur vērsties pretenziju gadījumā: “Šis jautājums ir saistīts ar mediju veselību, saiti ar auditoriju un uzticēšanos medijiem. Kā ikviens, arī mediji pieļauj kļūdas. Atslēga uz uzticēšanos ir mediju atvērtums kritikai un kļūdu uzrādīšanai. Latvijā starp medijiem tā atšķiras - ir mediji, kas ir atvērtāki, ir tādi, kas ir noslēgtāki par cietokšņiem,” viņa saka.
Viens no mediju ētikas principiem paredz, ka medij reaģē uz savām kļūdām, tās labojot, atsaucot informāciju, un nopietnākos gadījumos arī atvainojoties. Pētījums rāda, ka 21% aptaujāto ir pamanījuši, ka kāds no Latvijas medijiem vai žurnālistiem ir publiski atvainojies par kļūdīšanos, piemēram, neprecīzas informācijas sniegšanu.
“Bieži, un ne tikai mediju vidē, kļūdu labošana un atvainošanās tiek uztverta ar noliegumu, mēģinot no tās izvairīties un saglabāt nemaldības paštēlu. Tomēr perfektu cilvēku un organizāciju nav. Kļūdu atzīšana un labošana ir veids, kā to atzīt un veicināt uzticību. Tā ir iespēja demonstrēt atbildību un briedumu. Nespēja atzīt un labot kļūdas rada plaisu uzticēšanās procesā. Latvijas mediji vēl atrodas pieaugšanas procesā; kļūstot pārliecinātākiem par sevi, nobriedušākiem, aug spēja saprast, cik nozīmīga ir informācijas kvalitāte un cik svarīgi ilgtermiņa attiecību veidošanai ar savu auditoriju ir spēt atrasties ar to vienā līmenī, nevis runāt no varas pozīcijām, cik svarīgi ir iegūt arī tās prasīgās auditorijas uzticēšanos, kura analizē un saredz kļūdas,” skaidro Līdaka.
Viņa uzsver, ka šajā aspektā ir svarīgi publiski pieejami un rakstiski mediju ētikas kodeksi un mediju organizācijas, kas nodrošina pašregulāciju un ētikas principu ievērošanu.
Pētījuma dati rāda, ka 31% aptaujāto priekšstatu par žurnālistiem un viņu darbu medijos, ietekmē arī žurnālistu ārpusdarba aktivitātes (piemēram, ieraksti Facebook, Twitter u.c.)
Līdaka uzskata, ka digitālajā laikmetā nevar nodalīt profesionālo dzīvi no privātās, īpaši, ja cilvēks ir publiska persona un vēlas dalīties ar informāciju, izteikt viedokli par dažādiem jautājumiem. “Tomēr uz žurnālistu var attiecināt augstākus ētikas principus. “Latvijas Mediju ētikas padomes Ētikas kodeksā nostiprinātā principa "cieņa pret cilvēku” ievērošanu no žurnālistu var prasīt 24/7, arī privātajā dzīvē,” piebilst LMĒP Ētikas padomes locekle.
Līdaka uzsver, ka digitālās saziņas platformas žurnālistiem ir devušas iespējas darboties kā sava medija vēstniekiem, bet to lietošana var saistīties arī ar paaugstinātu atbildību un pašierobežojumiem. “Katram žurnālistam nākas apzināties, kāda ir viņa loma ar savu statusu, autoritāti un popularitāti ne tikai sabiedrībā, bet arī, kā viņa rīcība ietekmē viņa pārstāvētā medija reputāciju un uzticēšanos. Var nākties izvēlēties ierobežot savu pašizpausmi medija interesēs, jo žurnālista darbības jomā var būt jautājumi, kuros auditorija no medija un tā žurnālistiem sagaida neitralitāti. Tad arī privātajā publiskajā saziņā žurnālistam ir izvēle - saglabāt neitralitāti vai paust personīgos uzskatus, kuri var atšķirties no auditorijas uzskatiem un tādejādi samazināt tās uzticēšanos žurnālista pārstāvētajam medijam,” secina Līdaka.
(*) Pētījumu par Latvijas iedzīvotāju mediju izmantošanas ieradumiem un ieinteresētību notikumos Latvijā un pasaulē “Latvijas Mediju ētikas padomes” (LMĒP) uzdevumā veica “Pētījumu centrs SKDS” šī gada septembrī pēc stratificētās nejaušās izlases principa dzīvesvietās intervējot 1019 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18-75 gadiem. Pētījums veikts un informācija sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Par Latvijas Mediju ētikas padomi
Biedrība "Latvijas Mediju ētikas padome" dibināta 2018. gadā, apvienojoties mediju nozares asociācijām un uzņēmumiem. Biedrības mērķis ir veicināt ētiskas mediju prakses attīstību un sekmēt mediju pašregulāciju Latvijā. Šobrīd biedrībā apvienojušies 44 biedri un divi asociētie biedri. Bez biedra statusa Ētikas kodeksu apņēmušies ievērot vēl 13 uzņēmumi un organizācijas.
Triju gadu laikā LMĒP ir sniegusi atbildes vairāk kā 150 iesniegumiem no iedzīvotājiem un organizācijām par iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem, un 51 gadījumā sagatavojusi detalizētu izvērtējamu sūdzībai un atzinumu.
Biedrības ikdienas darbu vada biedrības valde, kuru pārstāv biedrības valdes locekle Ilona Skuja. Biedru saraksts, Ētikas kodekss, informācija, kā sniegt sūdzību, un sniegtie Ētikas padomes atzinumi ir pieejams biedrības mājaslapā www.lmepadome.lv