Piecos Latvijas novados 2021. gadā sabiedriskajā sektorā darbvietu bija vairāk nekā privātajā sektorā, vēl septiņās pašvaldībās – privātajā sektorā strādājošo pārsvars bija minimāls, tādu pārsteidzošu ainu parāda Jura Paidera aprēķini, balstoties uz Centrālas statistikas pārvaldes datiem.
Sociālistiskās iezīmes brīvā tirgus Latvijā
Latvija pēc būtības ir brīvā tirgus ekonomika, īsāk – kapitālisms, tomēr pēc fakta ir pamatīgas sociālisma iezīmes. Proti, pašreizējā valdības uzņēmējdarbības politika ir izveidojusi tādu situāciju Latvijas darba tirgū, kas apliecina situāciju sociālismā.
Kā liecina CSP dati, tad arī pēc jaunā administratīvi teritoriālā iedalījuma, vadoties pēc nodarbinātības struktūras, Juris Paiders secina, ka vismaz piecos Latvijas novados (Krāslavas, Balvu, Augšdaugavas, Ludzas un Aizkraukles) pēc fakta sociālisms jau ir iestājies. Kā to saprast! Atbilstoši marksisma doktrīnām sociālisms gūst uzvaru, tiklīdz svarīgākais darba devējs ir nevis privātais sektors, bet valsts vai sabiedriskais sektors. Tiklīdz kādā valstī XX gadsimta astoņdesmito gadu sakumā dominējošo lomu (vismaz virs 50%) nodarbinātībā ieguva valsts, pašvaldību vai sabiedriskas sektors attiecībā pret privāto sektoru, tā PSRS laika marksisti varēja apgalvot, ka attiecīgā valsts ir sociālistiska vai sociālistiski orientēta.
Par Latvijas valsti kopumā tā nevar apgalvot. Tomēr attiecībā uz nodarbinātību jau XXI gadsimta otrās desmitgades vidū iezīmējās tendence, ka teju vai trešdaļā Latvijas novadu (pēc vecā administratīvi teritoriālā iedalījuma, līdz 2021. g.) galvenais darba devējs lauku novados bija nevis privātie uzņēmumi, bet gan valsts un pašvaldību pārvalde vai arī ar valsts un pašvaldību pārvaldi saistītas struktūras un uzņēmumi.
Daugavpils un Jūrmalas pilsēta, kā arī Bauskas, Preiļu, Rēzeknes, Dienvidkurzemes, Kuldīgas un Varakļānu novads atbilstoši nodarbinātības struktūrai ir "ceļā uz sociālismu", šeit 40–50% nodarbināto strādāja valsts un pašvaldību pārvaldē vai arī ar valsts un pašvaldību pārvaldi saistītās struktūrās un uzņēmumos.
Latvijā par tirgus ekonomikai atbilstošām var uzskatīt tikai 12 pašvaldības (Liepājas pilsētu, Talsu, Jelgavas, Mārupes, Salaspils, Ādažu, Ventspils, Siguldas, Smiltenes, Olaines, Ķekavas un Ropažu novadu). Pārējās Latvijas pašvaldības ir starp virzību uz sociālismu un kapitālismu.
Cer uz "reģionāļiem"
Topošajā valdībā viens no būtiskākajiem spēlētājiem ir politiskais spēks, kura saknes meklējamas nevis lielpilsētā Rīgā, bet gan reģionos, un J. Paiders pievērsis tās uzmanību situācijai, ka administratīvi teritoriālajās vienībās dominē sabiedriskā sektora darbvietas. Jautājumu ir daudz – kāpēc privātuzņēmēji nav radījuši vairāk darbvietu šajās teritorijās? Kāpēc vairākās Latgales pašvaldību teritorijās darbvietas pārsvarā ir tikai sabiedriskajā sektorā? Diskusijas un šķēpu laušana par reģionālo attīstību nav nekas jauns, bet rezultāts uz tablo ir redzams, un jautājums ir par to, ka bez privātajām darbvietām īsti nav iespējams finansēt darbvietas sabiedriskajā sektorā. Ir vajadzīgi pedagogi, bērnudārzu audzinātāji, veselības aprūpes speciālisti, arī nodokļu inspektori un utt., tikai finansējums šiem sektoriem nerodas "uz naktsskapīša" – valsts maka, bet gan no privātajā sektorā nodarbināto samaksātajiem nodokļiem. Ir finanšu piedevas no ES, bet tās jau nav domātas tiešai algu apmaksai sabiedriskajā sektorā.
Diemžēl, ja netiks radītas jaunas darbvietas, ilgtermiņā iegūsim depresīvus reģionus, kur vienīgā iespējamā nodarbe ir strādāt valsts vai pašvaldību sektorā. Latvijā ir pašvaldības, kurās investori nāk neatkarīgi no vietvaras aktivitātēm, bet ir arī tādas, kuras pat ar aktīvu pozīciju nespēj piesaistīt jaunus uzņēmējus un kurās arī esošie uzņēmumi būtisku strādājošo skaita palielināšanu neplāno.
Ieinteresētības instrumentu nav!
Debates par to, kā pašvaldībai būtu jārīkojas, lai investori uz to raudzītos un domātu par darbvietu veidošanu, ir tikpat vecas kā atjaunotā Latvija, tomēr praktisku panākumu nav. Vēl vairāk – acīmredzams ir paradokss, ka tās pašvaldības, kuras piesaista investorus un veicina jaunu darbvietu radīšanu, paliek zaudētājos, jo iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumi nonāk pašvaldībās, kurās deklarēti tie, kuri ieguvuši darbu. Nelielākas pašvaldības jau klaji pauž viedokli, ka viņu rīcībā nav instrumentu investoru piesaistei konkrētajam novadam, un darbvietu trūkums rada plūsmu uz Pierīgu vai sliktākajā gadījumā – uz ārzemēm, tādējādi lauki paliek tukši. Savdabīgs apburtais loks, kura pārraušanai ar jaunu sparu tiek meklēti dažādi instrumenti. Jāpiebilst, ka jau 2018. gadā ES līmenī tika atzīts, ka Kohēzijas politika Eiropas Savienībā cietusi fiasko. Pašreizējā sistēmā daudzas pašvaldības tieši nav ieinteresētas uzņēmējdarbības veicināšanā savā teritorijā, jo tad būs vajadzīgas investīcijas infrastruktūrā.
Piedāvājumi situācijas maiņai
Pirms vairākiem gadiem domnīca Certus piedāvāja mainīt pašreizējo IIN pārdali un 50% novirzīt tai pašvaldībai, kurā darbinieks ir deklarējies, un pārējos 50% – tai, kurā strādā. Pašvaldības ir jāmotivē radīt darbvietas, nevis tikai tam, lai tajās savu dzīvesvietu deklarē iedzīvotāji ar lieliem ienākumiem. Šis piedāvājums uzņēmēju vidū tika uzskatīts par salīdzinoši labu motivatoru. Līdztekus bija arī priekšlikums palielināt IIN pārdales proporciju (pat līdz 80%) par labu tieši tai pašvaldībai, kurā ir darbvieta, turpretim tai, kurā darbinieks deklarēts (dzīvo), paliktu tikai 20%. Savukārt kā šāda risinājuma "āža kāja" tika norādīts, ka tādējādi vislielākā ieguvēja būtu Rīga un tai citu pašvaldību funkciju nodrošināšanai caur Pašvaldību izlīdzināšanas fondu būtu jāmaksā daudzas reizes vairāk nekā pašlaik. Vēl viens piedāvājums bija pašvaldību ieņēmumus palielināt ar to teritorijā strādājošo uzņēmumu peļņas nodokļa daļas atskaitījumu. Bija pat idejas par to, cik lielu UIN daļu ieskaitīt pašvaldībai un cik valsts makā, tādējādi radot dzinuli pašvaldībām censties piesaistīt uzņēmumus, kas radītu darbvietas. Savukārt šādas idejas defekts ir lielie uzņēmumi, kuri strādā visā Latvijā, bet to juridiskā adrese atrodas vienā pašvaldībā – visvairāk Rīgā. Turklāt Eiropā šāda prakse, ka UIN vai tā daļa tiktu atvēlēta vietējām municipalitātēm, to budžeta papildināšanai, nav izplatīta. Jāteic, ka ir dažas valstis, kurās vietējā vara pati var izlemt, cik liels būs viņu teritorijā tā dēvētais vietējās pašvaldības peļņas nodoklis – to neregulē šo valstu centrālā valdība, tādējādi vietējai varai ir iespējas ietekmēt savu attīstību. Jāatgādina, ka 90. gadu sākumā pašvaldības saņēma daļu (15%) no apgrozījuma nodokļa, kas ir PVN priekštecis.
Maza odziņa uz sausas maizes
Pašvaldība var piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi, bet kāds ir potenciālā investora ieguvums? Vai šīs atlaides apmērs ir izšķirošais faktors? Uzņēmēju atbilde visbiežāk ir, ka NĪN atlaide ir patīkams faktors, bet ne noteikums investīciju vietas izvēlei. Jautājums, kāpēc uzņēmējam no Latvijas vai ārzemēm investēt Latvijas reģionos, ir būtisks! Veiksmīgas atbildes ir ES vecajās dalībvalstīs un ne tikai tajās, bet arī tepat – netālajās kaimiņvalstīs, kuras sekmīgi plāno savu nodokļu politiku, konkurētspēju, reģionālo attīstību. Patlaban ir pēdējais brīdis novērst reģionu depopulāciju (nav darbvietu, nav cilvēku), jo apdzīvotības ziņā Latvija sāk līdzināties pustuksneša vai tuksneša dabas zonā izvietotai valstij. Jaunās valdības dienaskārtībā būtu jāparādās jautājumam, kuri tieši vai netieši ietekmēs privāto darbavietu radīšanu reģionos. Ja atbildes nebūs un turpināsim vien diskutēt par to, kā būtu, ja kaut kur kaut kas būtu, virsroku gūs sociālisms – nodarbinātība sabiedriskajā sektorā sasniegs 70%. Bez īpašām investoru piesaistes programmām, kas tieši saistītas arī ar teritoriju demogrāfiskās ainas izpratni, uzlabojumu, visticamāk, nebūs. Ar laiku iegūsim pašvaldības, kuras vairs nebūs jēgas reformēt, un sāksim tās saukt par tukšajām vai depresīvajām zonām. Pašreizējā attieksme liecina, ka tieši uz šādu galamērķi tiecamies – iegūt no iedzīvotājiem atbrīvotu novadu, kura pārvaldei būtu jātērē iespējami maz līdzekļu. Iespējams, šāds modelis galarezultātā jau pamatots kādā exel aprēķinu tabulā, tomēr realitātē tas nozīmē neizbēgamus valsts drošības riskus.