Strīdīgie priekšlikumi grozījumiem Darba likumā, kurus aizstāv LDDK, bet kategoriski iebilst LBAS, ir divi: normas, kura paredz, ka par virsstundām ir jāmaksā 100% apmērā no darba algas, atcelšana; normas, kas aizliedz darba devējam atlaist darbinieku, kurš ir arodbiedrības biedrs, bez saskaņošanas ar arodbiedrību, atcelšana.
A.Alksnis par pašreizējo kārtību, kad virsstundas tiek apmaksātas 100% apmērā no darba algas, bilst, ka tā ir norma, kas saglabājusies vēl no padomju laikiem. "Skaidrs, ka darba devējam ir jākompensē virsstundu darbs, taču runa ir par samērīgumu. 100% kompensācija ir pārāk augsta. Mums patīk runāt par Baltijas kontekstu, tad jāteic, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā virsstundas kompensē 50% apmērā. Latvijas darba devēji neredz pamatojumu, kādēļ Latvijā šai kompensācijai vajadzētu būt divreiz augstākai – 100% apmērā? Jāsaprot, ka tas mūsu uzņēmējus padara mazāk konkurētspējīgus. Runājot par LBAS pretargumentiem, vienīgais, kas izskan, ir: jā, bet tā bija padomju laikā. Jāteic, tas nav nopietni. Turklāt vēlētos uzsvērt, ka nevienā sociāli atbildīgā uzņēmumā virsstundas nav norma, tas ir izņēmuma, ekstraordinārs pasākums," skaidroja A.Alksnis.
Pašlaik Darba likuma 110.pants, nosakot darbinieka atlaišanas kārtību, noteic 11 gadījumus, kad darba devējs var atlaist darbinieku. Astoņos gadījumos ir paredzēts, ka darbinieku, kurš ir arodbiedrības biedrs, drīkst atlaist tikai ar arodbiedrības piekrišanu. A.Alksnis teic, ka LDDK šo gadījumu skaitu, kad atlaišana jāsaskaņo ar arodbiedrību, vēlas samazināt līdz diviem gadījumiem – kad runa ir par darbinieku skaita samazināšanu un kad darbinieku vēlas atlaist, ja tas rīkojies pretēji labiem tikumiem. Pārējos gadījumos atlaišana ar arodbiedrību nebūtu jāsaskaņo.
"Pašlaik šī saskaņošana ir pārvērtusies par absurdu. Piemēram, darbinieka, arodbiedrības biedra, par kuru ir ārsta slēdziens, ka viņš nevar pildīt līdzšinējos darba pienākumus, atlaišana ir jāsakaņo ar arodbiedrību. Jautājums, kāpēc, vai arodbiedrības ir kompetentākas par ārstu? Tāpat, ja darba devējs uzskata, ka darbinieks netiek galā ar saviem darba pienākumiem un grib uzteikt darbu, tas ir jāsaskaņo ar arodbiedrību, kura šo savu piekrišanu parasti nedod. Un darba devējs nonāk neapskaužamā situācijā, jo viņam ir jāstrādā ar darbinieku, kurš slikti veic sev uzticētos pienākumus, taču atlaist nevar, jo darbinieks ir arodbiedrības biedrs un tā iebilst," skaidro A.Alksnis.
LDDK eksperts arī stāsta aktuālu gadījumu, kad uzņēmums ir nolikvidējis savu noliktavu un vēlas atlaist noliktavas vadītāju, taču nevar to izdarīt, jo viņa ir arodbiedrības biedre un arodorganizācija atlaišanai nepiekrīt. "Faktiski šajā gadījumā darba devējs ir arodbiedrības ķīlnieks. Šādas privilēģijas arodbiedrības biedriem nav nekur Eiropā. Jā, vairākās Rietumeiropas valstīs bez saskaņošanas ar arodbiedrību nevar atlaist tās augstākā līmeņa amatpersonas, tam arī LDDK piekrīt. Taču nekur Eiropā šī norma netiek attiecināta uz parastiem arodbiedrības biedriem."
Situāciju vēl sarežģī tas, ka darbiniekam nav obligāti jābūt sava uzņēmuma arodorganizācijas biedram, viņš var iestāties jebkurā arodbiedrībā. Tā, piemēram, ja veikala darbinieks iestājas kādā ražošanas nozares arodbiedrībā, tad veikalam šī darbinieka atlaišana ir jāsaskaņo ar šo ražošanas nozares arodbiedrību.
Kā portālam Diena.lv skaidroja Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktores vietniece Ineta Vjakse, minētie LDDK priekšlikumi netiek virzīti izskatīšanai valdībā, jo par tiem nav vienojušies sociālie partneri – darba devēji un darba ņēmēji, jo arodbiedrības tiem kategoriski iebilst. Un ministrija virza izskatīšanai valdībai tikai tādus grozījumus Darba likumā, kurus ir saskaņojuši gan darba devēji, gan darba ņēmēji.
A.Alksnis gan stāsta, ka LDDK minētos grozījumus iesniegs izskatīšanai Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un, ja komisija tiem piekritīs, tad tā arī virzīs tālāk šos grozījumus apstiprināšanai parlamentā.