Diena lūdza izteikt komentārus trim dažādu nozaru ekspertiem par to, kā viņi raugās uz iedzīvotāju uzvedību Covid-19 pandēmijas laikā, viltus ziņu veidošanos, to izplatīšanu un izplatītājiem.
Muļķību pārdevēji
Dezinformācijas pētnieks, domnīcas SkeptiCafe vadītājs Mārtiņš Hiršs Dienai atzīst, ka radīt dezinformāciju un sazvērestības ir pārsteidzoši vienkārši. ''Izzīd no pirksta šokējošu, briesmīgu stāstu. Saki, ka viss ir slikti, un vaino kādu ļauno, parasti politisko vai ekonomisko eliti vai kādu ārēju ienaidnieku. Ideālā variantā atrodi dažus varbūt pat patiesus, bet vienpusējus faktus. Tos pārspīlē, sabiezini krāsas, lai viss izskatītos daudz sliktāk,'' viņš skaidro šādas informācijas veidošanas principus.
Hiršs pauž, ka īpaši efektīvi šāda veida dezinformācija iedarbojas uz cilvēkiem, kas jau tic, ka visi politiķi melo un valstī viss ir slikti. Šāda veida informācijas izveidotāji jeb muļķību pārdevēji, kā tos sauc Hiršs, paši no sazvērestību un dezinformācijas izplatības gūst sev kaut kāda veida labumu. Tas var būt peļņas gūšanas nolūkos, piemēram, saņemot naudu ar reklāmām no katra, kas atver viņa melu lapu internetā, pārdod savas lekcijas vai kaut kādus maģiskus produktus, par ko ''ārsti tev nestāsta''.
Labums varot būt politisks. ''Attēlot sevi kā taisnības cīnītāju, kas šķietami aizstāv tautu un glābj valsti, – tas ļauj ap sevi pulcēt sekotāju baru, diskreditēt un nomelnot oponentus. Vēl pirms tagadējiem populistiem jau desmitgadēm Latvijas politikā apkārt klīst sazvērestība par ''ļauno'' Sorosu, kurš par to vien domā, kā izčakarēt nabaga Latviju, un no kura daži vietējie oligarhi un partijas solīja savus vēlētājus pasargāt. Pat veselas valstis, piemēram, Krievija, attēlo sevi kā nabaga sērdienīti, kuru apbižo ļaunais un sliktais NATO, lai mobilizētu politisko atbalstu Kremlim,'' stāsta Hiršs.
Ir arī cilvēki, kuri visām sazvērestības teorijām kvēli un patiesi tic. ''Tādējādi viņi gūst psiholoģisku labumu, mēģinot apgaismot citus un izglābt no ļaunās sazvērestības. Dezinformatori var arī justies pārāki par citiem, jo ir atklājuši ''patiesību'', kuru it kā slēpj visi citi. Muļķību pārdevēji jūtas apgaismoti, pārāki par citiem, kurus viņi sauc par ''aitu baru''. Būt sevis izfantazētas cīņas ar vējdzirnavām un savās iedomās radītas tautas kustības priekšā – tas var dot ļoti spēcīgu emocionālu pacēlumu,'' saka pētnieks.
Hiršs atzīmē, ka šī un arī citas motivācijas dezinformācijas radīšanai un izplatīšanai var savā starpā pārklāties. Tomēr ļoti bieži dezinformācija darbojas ne tikai tādēļ, ka izmanto ļoti efektīgus manipulācijas paņēmienus.
''Dezinformācija ir efektīva, jo ieķeras dziļi iesakņojušos, jau esošos uzskatos par pasauli. Ticība pseidozinātnēm, alternatīvajai medicīnai, populistiem ir ļoti laba augsne sazvērestību izplatībai par Covid-19,'' viņš atzīst.
Politiskā atsvešinātība
Ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs daļas cilvēku uzvedību Covid-19 pandēmijas laikā saista ar ekonomisko spriedzi, kas sabiedrībā valda šodienas apstākļos, kad iedzīvotājiem ir daudz neskaidrības par nākotni. Tas savukārt tiešā veidā attiecas uz šo personu ienākumiem. ''Līdz ar to ir sajūta, ka valdība ne līdz galam apzinās viņu situāciju. Šeit mēs varam skatīties uz dažādiem procesiem. Piemēram, tas, kā notiek budžeta pieņemšana, arī lieliski parāda, ka valdība līdz galam neorientējas tajās situācijās, kādas iedzīvotājiem ir ikdienā,'' stāsta Šuvajevs, dēvējot to par politisko atsvešinātību, kas Latvijā ir ilgstoša problēma.
No Šuvajeva paustā noprotams, ka politiskā atsvešinātība rezultējas sociālajā uzvedībā arī Covid-19 laikā, liekot daļai cilvēku izplatīt viltus ziņas un arī nepakļauties valsts uzliktajiem ierobežojumiem. ''Tas nav tādēļ, ka viņi uzskatītu, ka tie nav pamatoti vai ir nepamatoti, bet drīzāk spīta pēc. Skatoties uz visiem valdības rīkojumiem un izdotajiem ierobežojumiem, bija nepieciešams daudz lielāks skaidrojošais un izglītojošais darbs faktiski jau vasarā. (..) Ja viss notiek ļoti lēni un novēloti, tad mums nav jābūt pārsteigtiem par cilvēkiem, kuri uzskata, ka tas viss ir savā ziņā absurdi. Līdz ar to viņi izsaka savas protesta formas šādā individuālā līmenī,'' savu skaidrojumu valdības uzlikto rīkojumu nepildīšanai, arī atsakoties lietot sejas maskas, sniedz antropologs.
Kā novērojusi Diena, starp iedzīvotājiem ir arī tādi, kas ne tikai apšauba oficiāli sniegto informāciju saistībā ar Covid-19, bet savu neapmierinātību pauž arī verbāli vai rakstiski konkrētām personām, bieži vien to darot rupjā vai pat agresīvā veidā. Turklāt ne vienmēr pamatoti. Šeit jāpiemin kāda Dienas novērota sadzīves aina pandēmijas sākumposmā šā gada pavasarī. Pirmās ārkārtējās situācijas sākumposmā liela daļa lielveikalu pircēju lietošanai bija atstājuši tikai iepirkumu ratus, ļaujot tos izmantot bez monētu ievietošanas, kas nepieciešams, lai ratus atvienotu vienu no otra. Kādā no Dienas apmeklētajiem lielveikaliem, kurā iepriekš iepirkumu ratus varēja šādi izmantot, pēc laika prasība ievietot monētu tika atjaunota. Ar to Dienas lielveikala apmeklējuma reizē neapmierinātību pauda kāda apmeklētāja, skaļi pie tā vainojot veselības ministri Ilzi Viņķeli (A/P).
Šuvajevs šādas situācijas saista ar sabiedrībā esošo spriedzi, kas izriet arī no politiskās atsvešinātības.
''Tajā brīdī, kad cilvēki saskaras ar situācijām, kuras nespēj kontrolēt un izjūt apdraudējumu sev, pastāv iespēja, ka viņi savus apstākļus personalizēs ar tiem politiķiem vai lēmumu pieņēmējiem, kas šobrīd ir uzmanības centrā. Pat tad, ja ir skaidrs, ka Veselības ministrija neatbild par visiem ierobežojumiem, tai tomēr ir centrālā loma. Šeit atkal ir politiskā atsvešinātība. Cilvēkiem nav skaidrs, kā notiek lēmumu pieņemšanas process. Tas ir neizbēgams efekts tam, ja viņš netiek iesaistīts valstī notiekošajos procesos. Un tad ir vairāk nekā skaidrs, ka viņš vainos personas, kuras viņam liksies tuvākas savā ziņā,'' stāsta speciālists.
Jāpiebilst, ka arī Hiršs norādījis uz ļoti lielo plaisu starp sabiedrību un valsti kā problēmu Latvijā, kas pastāv jau gadiem. Atsaucoties uz Eirobarometra aptaujām, viņš norāda, ka uzticība Saeimai un Ministru kabinetam Latvijā ir stabili viena no zemākajām visā Eiropas Savienībā jau vismaz kopš 2004. gada.
Ticība un neticība
Līdzīgi kā Šuvajevs, arī Hiršs izceļ sabiedrībā pastāvošo nedrošības un neskaidrības sajūtu par nākotni, kas šobrīd valda sabiedrībā. Viņš to piemin arī jautājumā par sejas masku lietošanu. ''Daudziem sarežģītie epidemiologu skaidrojumi, statistika un grafiki ir vai nu grūti saprotami vai neko nenozīmē. Daudziem personiskā pieredze ir svarīgāka nekā abstrakti skaitļi. Citi savukārt vienkārši jūtas slikti un grib kādu pie tā vainot. Pie pārmaiņām un ierobežojumiem šie cilvēki nevis vaino Covid-19, bet gan valsts iestādes,'' pauž Hiršs. Viņaprāt, maskas daudziem ir arī visredzamākais simbols nevis valsts un mediķu mēģinājumiem apturēt pandēmijas izplatību, bet valsts mēģinājumam uzspiest kaut ko nepatīkamu, kaut ko, kam cilvēks galīgi netic un ko negrib darīt.
''Tādējādi masku nevilkšana ir globālās pandēmijas radīto fundamentālo pārmaiņu Latvijā un pasaulē redzamā puse. Tas skar visus, tas ir nepatīkami un kritizēt maskas ir visvieglākais veids, kā protestēt, ka tev šīs pārmaiņas nepatīk,'' saka Hiršs.
Pēc viņa sacītā, divi faktori padara šo situāciju vēl vairāk sarežģītu. Pirmkārt, masku vilkšana tiek politizēta daudz kur pasaulē. Krievija neatzina un daļa ASV vēl arvien neatzīst, ka Covid-19 ir nopietna slimība. ''Prezidenti, politiķi, lieli un ietekmīgi mediji šajās valstīs saka, ka nevajagot vilkt maskas, un to sadzird cilvēki ne tikai šajās valstīs, bet arī Latvijā,'' atzīst eksperts.
Savukārt otrs faktors esot saistīts ar to, ka maskas ir tikai daļa no stratēģijas cīņā ar Covid-19, kas palielina procentuālo iespēju neinficēties noteiktos apstākļos. ''Ja maska ir tevi pasargājusi no inficēšanās – tu to nekad neuzzināsi. Vienlaikus maskas vilkšana negarantē pilnīgi droši, ka tā tevi pasargās vienmēr, piemēram, ja kāds tev uzšķaudīs virsū. Daudziem cilvēkiem šāda neskaidrība un nekonkrētība nav pieņemama, jo cilvēkiem ir tendence domāt melnbaltās kategorijās: labs – ļauns, strādā – nestrādā, nevis sarežģītās, zinātniskās procentuālās iespējamībās,'' skaidro Hiršs.
Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs Artūrs Utināns Dienai skaidro, ka cilvēku ticība vai neticība kaut kam vai kādam ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem. ''Cilvēki vienmēr vieniem cilvēkiem tic, citiem netic. To nosaka ļoti daudz faktoru. Viņi tic tiem, kuri varbūt ir tuvāki, tiem, kurus viņi idealizē, tiem, kuri liekas gudrāki vai vismaz ir savējie,'' saka Utināns. Savukārt svešinieki vai svešu grupu pārstāvjii bieži tiek saredzēti kā mazāk uzticami.
''Pieņemsim, ja latvietim kaut ko stāstīs Jānis vai Antra, tad viņš vairāk tam noticēs nekā tad, ja to stāstīs Ahmeds vai Zaharija,'' piebilst Utināns.
Tāpat cilvēkiem esot lielāka tendence ticēt sava sociālā slāņa pārstāvjiem. ''Piemēram, intelektuālis vairāk ticēs intelektuālim. Zemāka sociālā slāņa pārstāvji mazāk ticēs augstāka sociālā slāņa pārstāvjiem, piemēram, valdībai. Kā zināms, politiķiem uzticība ir maza un to var redzēt arī saistībā ar Covid-19,'' pauž eksperts.
Viņš izceļ ģimenes faktoru, kurā augusi persona. ''Ja cilvēks audzis kristiešu ģimenē, tad viņš, protams, neticēs tam, ko saka musulmaņi, hinduisti un budisti, un otrādi,'' skaidro Utināns. Tomēr speciālists arī nenoliedz, ka ikvienā grupā var būt savi radikāļi, piemēram, ja kristietis kļūst par teroristu grupējuma Daesh karotāju. ''Savi radikāļi būs jebkurā sabiedrībā. Un tādiem ir paaugstināts radikalitātes jeb aizdomīguma līmenis pret visu pasauli,'' saka Utināns.
Jautāts, vai tādējādi arī ģimenē augušam bērnam, kura vecāki konstanti bijuši pārliecināti, ka visi politiķi melo, pastāv lielāka iespēja, ka arī viņš dzīvos ar tādām domām pieaugušo vecumā, Utināns uzsver, ka kopumā sabiedrība gan kļūst vairāk izglītota. ''Kaut vai aizbraucot no šādām ģimenēm laukos mācīties uz augstskolām lielpilsētās, kur satiek citus cilvēkus un sāk domāt citādi,'' viņš min.
Utināns uzsver arī kritiskās domāšanas nozīmi. ''Noticēt kādam momentāli vai nenoticēt – tie ir tā saucamie smadzeņu īsceļi. Tā ir tāda intuitīva domāšana. Es intuitīvi kādam noticu vai nenoticu. Savukārt domāt kritiski, analizēt – tā ir tā saucamā lēnā tipa domāšana, kur jāsaliek kopā daudzi fakti. Tam vajag iemaņas un jābūt arī dispozīcijā, ka šai personai ir svarīgāk noskaidrot faktus, nevis to, kas šos faktus saka. Bet mūsu smadzeņu īsceļiem ir svarīgāk, kas faktus saka,'' viņš skaidro un norāda – ja kādu apgalvojumu izsaka persona, ko otra persona neatzīst par autoritāti, tad šis cilvēks paustajam apgalvojumam vienkārši neticēs.
Pēc viņa paustā, ticība dažādām sazvērestības teorijām un viltus ziņām patiešām vairāk izplatīta zemāk izglītotajos slāņos. Vienlaikus neesot tāda sabiedrības slāņa, kur tas nav izplatīts pavisam.
''Ir grāmata Aizdomīgie prāti, kurā aprakstīti cilvēki, kas tic sazvērestības teorijām. Un tur minēts, ka tie var būt arī universitāšu profesori un pat Nobela prēmijas laureāts dažs labs, kas tic,'' klāsta Utināns.
Jautājums esot par to, cik daudz cilvēka personībā dominē aizdomīgums. Utināns gan atzīmē, ka ir personas, kurām ir tendence būt ļoti aizdomīgām. Psihiatrijā to saucot par paranojālu personību. ''Viņi visur redz sazvērestības. Tāds parajonāls prāts var būt jebkur. Tāds var būt tiem pašiem politiķiem. Ļoti paranoiski parasti ir diktatoriskie līderi, piemēram, Staļins, Kims Čen Irs un Kims Čen Uns, Ķīnas līderi un varbūt arī Donalds Tramps un citi,'' stāsta speciālists.
Savukārt Šuvajevs, runājot par atšķirīgiem uzskatiem dažādos sabiedrības slāņos, kā satraucošu izceļ tendenci, ka iedzīvotāji, kuri it kā pārstāv kritiskās domāšanas diskursu un ļoti lepojas, ka nelasa viltus ziņas un dezinformāciju, ļoti noniecinoši un nicinoši izturas pret atšķirīgu viedokļu paudējiem. ''Tas ir cilvēciski jārisina, nevis jāsmejas par viņiem. (..) Domāju, ka problēmas sakne ir mazliet cita. Cilvēki māk lasīt, māk spriest, bet, ja netiek atbildēts uz viņu pamata politekonomiskajām vajadzībām, tad rodas visadi absurdi iznākumi,'' saka antropologs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns.