Kad studēju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, filozofijas pasniedzējs Vilnis Zariņš mums, studentiem, vaicāja: vai zināšanas dara laimīgu? Mēs visi korī atbildējām, ka nedara. Tad viņš jautāja: ko tad jūs te sēžat? Kā jūs atbildētu?
Ir cilvēki, kurus zināšanas dara laimīgus. Tie lielākoties ir zinātnieki, jo viņi dzīvo līdzi zinātnes būtībai. Kas notiek ar tiem, kuri nav zinātnieki? Te jāskata divi aspekti: zināšanām ir it kā ļoti nosacīta lietošanas vērtība, taču bez tām mēs neko sakarīgi nespētu izdarīt. Tad viss notiktu mēģinājumu ceļā ar bezgalīgi daudzām kļūdām. Zināšanām ir jāiet kopā ar to lietošanu, tad tās pārtop par prasmēm. Un ar tām mēs varam izdarīt daudz ko, un tas nes līdzi arī gandarījumu.
Mūžīgais strīds: vai izglītībā jāspecializējas šauri vai, cik iespējams, plaši? Varbūt mazām nācijām ir svarīgi vispusīgi izglītoti cilvēki, jo darba tirgus ir mazs?
Tas, ko var atļauties ļoti lielas nācijas un tādas – ar pāris miljoniem cilvēku, protams, atšķiras. Pirmais, kas būtu jāsaprot – kas ir valsts prioritātes? Tajās, kas tādas ir, vajadzētu zināšanas veidot dziļas. Runājot par cilvēcisko aspektu, vispusīgām zināšanām ir liela pievienotā vērtība. Piemēram, bioloģija aptver ļoti lielu lauku – no augiem un to audzēšanas līdz pat klimata pārmaiņām, vides aizsardzībai. Kaut vai, veikalā pērkot produktus, saprast, kāda informācija uz etiķetes rakstīta.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena otrdienas, 16. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!