Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ambīciju propaganda pasaules izstādēs

Kopš Romas imperatora Augusta laikiem un pat vēl senāk propagandas mērķiem ir izmantota arhitektūra, ar ēku ārējo veidolu, dekorējumu un uzrakstiem cenšoties sabiedrībā nodot kādu vēstījumu. Ilustrētā Pasaules Vēsture piedāvā skatīt pāris piemēru, kā savulaik Pasaules izstādēs, ko mūsdienās pazīstam ar nosaukumu EXPO, ar ekspozīcijas plānojumu un celtņu arhitektonisko risinājumu daudzināja imperiālismu un laikmetīgumu. Precīzāk, kā divas valstis dažādos laikos – ASV 19. gadsimta beigās un fašistiskais režīms Itālijā – centās sevi demonstrēt kā modernu un pasaulē ietekmīgu lielvalsti.

Izmanto

***Atsauces uz antīko laikmetu, it īpaši Romas impēriju

***Noteikta stila arhitektūru, kas izstādes veidotāju ieskatā demonstrē lielvalsts raksturu un laikmetīgumu

***Monumentālas celtnes kā simbolu varenībai un spēkam

1893, Čikāga, ASV: World’s Fair: Columbian Exposition

Pretendē uz pasaules lielvaras statusu

Parādīt Savienotās Valstis kā spēcīgu nāciju ar augošu ietekmi reģionā un arī pasaulē, kā arī demonstrēt modeli amerikāņu lielpilsētu attīstībai nākotnē – tādus mērķus izvirzīja arhitektu komanda, kas veidoja Pasaules izstādi jeb Pasaules Kolumbijas ekspozīciju (“World’s Columbian Exposition”, saīsinājums no pilnā nosaukuma “World’s Fair: Columbian Exposition”), kura 1893. gadā no maija līdz oktobrim notika Čikāgā.

1893. gada Pasaules izstāde Čikāgā bija veltījums 400. gadadienai, kopš jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs atklāja Ameriku. Tā kļuva par apliecinājumu t.s. Zeltītajam laikmetam (Gilded Age) ASV vēsturē no 19. gs. 70. gadiem līdz aptuveni 19./20. gs. mijai, kad valsts piedzīvoja ļoti strauju izaugsmi. Līdz ar industrializāciju un rūpniecības attīstību auga pilsētas un labākas dzīves meklējumos uz ASV pārcēlās miljoniem eiropiešu. Vienlaikus Zeltītais laikmets raksturojas ar strauju sabiedrības noslāņošanos. ASV turīgais slānis, vecā ekonomiskā un politiskā elite un jaunie rūpniecības un dzelzceļa magnāti, kļuva pasakaini bagāti un varēja atļauties greznu dzīvesveidu, tostarp būvēt iespaidīgas ēkas. Miljoniem imigrantu slīga nabadzībā un dzīvoja nožēlojama paskata mitekļos, un pilsētās veidojās nepievilcīgi graustu rajoni.

Tikmēr ASV sabiedrības elites ambīcijas auga līdz ar turību: 19. gs. beigās Savienotās Valstis sevi arvien vairāk pozicionēja kā strauji augošu lielvaru, kura nosaka lietu kārtību savā reģionā, bet nākotnē ietekmēs norises globālā mērogā. Pasaules izstādei Čikāgā vajadzēja ar pienācīgu cieņu un vērienu godināt Kristoforu Kolumbu, bet galvenokārt uzskatāmi demonstrēt ASV izaugsmi un ambīcijas. Visiem bija jāredz ASV kā ekonomiski un politiski spēcīga valsts, kurai ir svarīga loma un ietekme modernajā pasaulē.
 

Izvēlas greznu stilu

Atbilstīgi šim politiskajam vēstījumam jāveido izstādes plānojums un dizains, un šo uzdevumu uzticēja talantīgu profesionāļu komandai, kuru vadīja Čikāgas arhitekts Denjels Bērnhems. Tai vajadzēja izveidot ekspozīciju, kas pārspētu 1889. gada Pasaules izstādi Parīzē, kura bija pārsteigusi ar iespaidīgo Eifeļa torni. Bērnhems ASV arhitektūrā popularizēja vienu no neoklasicisma virzieniem – grezno t.s. Beaux-Arts (Daiļās mākslas) stilu, kas izveidojās un tika plaši izmantots Francijā no 19. gs. 30. gadiem līdz aptuveni 19./20. gs. mijai. Tam raksturīga franču baroka un itāļu renesanses arhitektūras stilu elementu kombinācija ēku veidolā, būvniecībā izmantojot sava laika modernos materiālus, piemēram, dzelzi un stiklu. Šajā franču neoklasicisma stilā lielākoties būvēja lielas, monumentālas ēkas ar simetrisku fasādes risinājumu. Bērnhems izvēlējās Beaux-Arts 1893. gada Pasaules izstādes galvenās teritorijas izveidei, uzskatot to par piemērotāko, lai tur uzburtu Zeltītā laikmeta garam atbilstīgu monumentālismu un demonstrētu ASV pieaugošo spēku. Sava nozīme bija arī tam, ka greznais Beaux-Arts patika ASV elitei, kas atbalstīja arhitekta izvēli.

Trīs gadu laikā mūsdienu Džeksona parkā Mičigana ezera krastā 2,8 km2 lielā teritorijā uzbūra milzīgu kompleksu ar teju 200 ēkām (tostarp 19 valstu un 24 ASV štatu paviljoniem), dzelzceļu, romantiskiem kanāliem un lagūnām, atsevišķu izpriecu ielu ar teātriem, zvērnīcām un tirdziņiem, kā arī lielu panorāmas ratu.
 

Uzsver Rietumu pārākumu

Par Čikāgas Pasaules izstādes simbolu kļuva t.s. Baltā pilsēta – iespaidīgs komplekss ar grandiozām ēkām, ar statujām dekorētiem laukumiem un mākslīgi veidotiem kanāliem un baseiniem. Savu nosaukumu tā ieguva vareno balto ēku dēļ greznajā Beaux-Arts arhitektūras stilā. Lielas ovālas ūdenstilpnes galā atradās Baltās pilsētas centrs – Goda laukums (Court of Honor) ar iespaidīgo Administratīvo ēku centrā un vairākām citām varenām celtnēm/paviljoniem turpat līdzās – Lauksaimniecības namu, Tehnikas namu u.c. Neoklasicisma, lielākoties Beaux-Arts, stilā veidotais ansamblis ar Venēcijas stila kanāliem un tiltiņiem uzbūra diženas impērijas cienīgas, grezni izsmalcinātas pilsētas gaisotni, kas izstādes veidotāju iecerē varētu mainīt Čikāgas un visu ASV tēlu.

Ar plānojumu un arhitektoniskiem risinājumiem Pasaules izstādes veidotāji uzsvēra Rietumu civilizācijas pārākumu un slavināja impērijas. Balto pilsētu novietoja līdzās teritorijai “Midway Plaisance”, kurā bija iekārtotas ekspozīcijas par pasaules tautām un kultūrām dažādos laika periodos, parādot tās kā zemākas attīstības sabiedrības un demonstrējot “barbarismu” kā civilizācijas kavēkli. Šo pretnostatījumu izmantoja, lai vēl vairāk uzsvērtu balto cilvēku jeb Rietumu sabiedrības sasniegumu pārākumu un izceltu Balto pilsētu kā jauno modeli, kā civilizētai sabiedrībai būtu jādzīvo.

Neoklasicisma stilam raksturīgās kolonnas, frontoni un mākslīgs marmors slavināja Senās Grieķijas un Romas arhitektūru. Daudzās atsauces uz antīko laikmetu, it īpaši Romas impēriju, kalpoja stāstam par diženu izcelsmi, kas ļauj pretendēt uz varenu nākotni. Tās veicināja izstādes apmeklētājos sajūtu, ka ASV veidojas par jaunu lielvaru pasaulē. Arhitektoniskie risinājumi demonstrēja, ka amerikāņu arhitekti un inženieri spēj radīt varenas celtnes, kas varētu mēroties pat ar Romas laika būvēm. Tomēr greznais komplekss bija sava laika šovs, kas radīja iluzoru sajūtu; realitātē Baltās pilsētas celtnes varenumā varēja sacensties vien pēc ārējā veidola. Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka ēkas būvētas no marmora u.tml. materiāliem vienotā arhitektoniskā stilā. Taču teju visas grandiozās “pilis” un paviljoni patiesībā bija pagaidu būves, darinātas no atbilstīgā formā izgrebtām ģipša plāksnēm, kuras piestiprināja pie koka un metāla konstrukcijām. It kā akmenī kaltās skulptūras arī bija ģipša darinājumi.


Paraugs nākotnes pilsētai

Glītajā gaišajā Baltajā pilsētā viss izskatījās tik perfekti, ka laikabiedri to dēvēja arī par Sapņu zemi. Cilvēki varēja tur šķietami aizbēgt no patiesās realitātes un briesmām, kas viņiem draudēja pilsētas nomalē turpat netālu. Ne velti par Kolumbijas ekspozīcijas vietu tika izvēlēta Čikāga. Tā spilgti pārstāvēja Savienoto Valstu pilsētas, kas līdz ar industriālo revolūciju un tehnoloģiju attīstību 19. gadsimtā piedzīvoja strauju izaugsmi, bet vienlaikus cieta no posta, ko radīja procesi, kurus pozitīvā gaismā centās izcelt Pasaules izstāde: ASV progress, inovācijas ražošanā un industrializācija. Pilsētu ielas piepildīja dūmi un ogļu putekļi no fabriku un rūpnīcu dūmeņiem. Līdz 19. gs. beigām Čikāga bija samērā drūma, rūpnieciska, netīra pilsēta ar augstu noziedzības līmeni, piesārņojumu un slimībām.

Bērnhems uzskatīja, ka ir iespējams radīt nākotnes pilsētas prototipu-paraugu, kur vairs nebūs iepriekšminētās problēmas.  Ar Balto pilsētu viņa arhitektu komanda centās radīt modeli amerikāņu lielpilsētām nākotnē – pilnīgu pretstatu tumšajām industriālajām pilsētām, kas ietvēra visu, kam Bērnhema ieskatā vajadzēja būt ideālā metropolē. Pirmām kārtām tur jāvalda noteiktai sistēmai un kārtībai: tāpēc visām ēkām viena krāsa, bet visas celtnes Goda laukumā – vienā augstumā, mērot līdz dzegai (60 pēdas, izņēmums Administratīvā ēka, kas kalpoja par mezgla punktu šīs teritorijas plānojumā). Noteiktā sistēmā un stilā būvētās ēkas radīja sakārtotu, gaišu vidi, kurai, pēc Bērnhema domām, vajadzēja iespaidot apmeklētājus un pārliecināt viņus par to, kā pilsētai vajadzētu izskatīties.

Un patiešām Bērnhema modelis atbalsojās sabiedrībā. ASV izveidojās t.s. Pilsētu skaistuma kustība (City Beautiful Movement), kas dažās nākamajās desmitgadēs uzplauka Ziemeļamerikā. Tā propagandēja pārmaiņas amerikāņu pilsētplānošanā un arhitektūrā, lai lielpilsētās ienāktu krāšņums un monumentāls greznums. Tā bija daļa no progresīvas sociālo reformu kustības ASV augstākā vidusslāņa vadībā, kuru uztrauca sliktie dzīves apstākļi lielajās industriālajās pilsētās. Kustības atbalstītāji ticēja, ka, mērķtiecīgi veidojot glītākas pilsētas un tās daiļojot, var veicināt sociālo kārtību un harmoniju pilsētvidē un uzlabot dzīves kvalitāti. Savukārt kritiķi norādīja, ka šai kustībai piederīgie aizraujas ar estētiku, novārtā atstājot sociālās reformas.

P.S. Lielāko daļu pagaidu ēku pēc Pasaules izstādes beigām demontēja. Baltā pilsēta tik ļoti iespaidoja apmeklētājus, ka arhitekti apsvēra iespējas to saglabāt, ēku fasādes apdarināt ar marmoru vai citu materiālu. Tomēr no šiem plāniem nācās atteikties, kad 1894. gada jūlijā ļaunprātīgu dedzinātāju izraisītā ugunsgrēkā lielākā daļa pilsētas tika iznīcināta.
 

Administratīvā ēka (Administration Building)

1.Teju 80 metru augstā Administratīvā ēka Goda laukuma centrā bija viens no spilgtākajiem piemēriem, kā franču neoklasicisma – Beaux-Arts – stils tika izmantots propagandas mērķiem. Tā pilnībā atbilda koncepcijai par t.s. Baltās pilsētas veidolu un uzdevumiem. Būtiskākā atšķirība no citām ēkām – bagātīgs dekorējums, izmantojot tēlniecības darbus un apzeltījumu. Jāatceras gan, ka iespaidīgā pils, tāpat kā teju visas 1893. gada Pasaules izstādes ēkas, bija tikai pagaidu būves jeb varenu celtņu imitācijas.

2.Ēku projektējis Ričards Moriss Hants (1827–1895), tolaik visslavenākais Beaux-Arts stila arhitekts ASV, kura darbus augstu vērtēja sabiedrības elite. Viņš bija studējis Parīzē, mākslas skolā “École des Beaux-Arts”, kur piedzima minētais franču neoklasicisma stils. Hanta darbu sarakstā ir Metropolitēna mākslas muzejs Ņujorkā, vairākas ēkas slavenajā Piektajā avēnijā Manhetenā, Brīvības statujas pjedestāls u.c.

3. Ēkā izmantots toskāniskais orderis – doriešu ordera paveids, kam raksturīgas masīvas kolonnas un rotājuma vienkāršība, dāvājot ēkām majestātisku izskatu. Pirmajā līmenī pils stūros izveidoti četri paviljoni, virs kuriem novietotas klasiska stila skulptūras – tēli dramatiskās pozās, kas it kā novēro apmeklētājus.

4.Galvenā ieeja – milzīgs arkveida portāls, dekorēts ar antīkās mākslas iedvesmotiem bareljefiem. Ciļņos bija attēloti uzvaras simboli – romiešu dieviete Viktorija, skandinot taures, gluži kā svinot Kristofora Kolumba ierašanos Amerikā. Līdzīgus simbolus izmantoja romiešu arhitektūrā, piemēram, Konstantīna arkā Romā. Virs uzvaras simboliem iekalts uzraksts “Columbus sailed from Palos with three small vessels August 3, and landed on one of the Bahama Islands October 12, 1492”. Ieejot ēkā, ikvienam vajadzēja atcerēties Spānijas straujo ekspansiju 16. gadsimtā, un tādējādi tika slavināta vēl viena impērija.

5.Otrajā līmenī visas četras fasādes apjoza joniešu orderis ar iespaidīgām kolonādēm, bet celtnes asos stūrus aizvietoja pusapaļas fasādes daļas ar divām joniskām kolonām un nelielu apzeltītu kupolu. Arī te uz dzegām bija novietotas klasiskas skulptūras – spārnoti tēli ekspresīvās pozās, kuru acu skati ir vērsti uz Balto pilsētu.

6.Administratīvās ēku trešo līmeni veidoja milzīgs astoņstūra apzeltīts kupols, kas pēc saviem izmēriem pārspēja pat ASV Kapitolija kupolu. Naktī celtni izgaismoja ar kvēlspuldzēm. Četri kupoli otrā līmenī un lielais kupols ar apzeltītām detaļām, bagātais dekorējums un skulptūras padarīja šo ēku atšķirīgu no pārējām – pārliecinoši majestātisku, spēcīgai varai atbilstošu, kādām vajadzēja būt Baltās pilsētas celtnēm.

 

1942, Roma, Itālija: Esposizione Universale di Roma

Tiecas pēc Romas impērijas varenuma

1942. gadā plānotajai Pasaules izstādei – Esposizione Universale Roma (EUR) – vajadzēja kļūt par ekspozīciju, kurā arhitektūra kalpotu fašistu līdera Benito Musolīni iecerei demonstrēt Itāliju kā spēcīgu, modernu, ietekmīgu lielvalsti – cienīgu varenās Romas impērijas mantinieci. Tas būtu veltījums 20. gadadienai, kopš fašistu marša uz Romu, nākot pie varas Itālijā.

Kad 20. gs. 30. gadu otrajā pusē sākās gatavošanās 1942. gadā paredzētajai EUR, pasaule stāvēja uz kara sliekšņa, bet Itālijas fašistu līderis Benito Musolīni bija savas varas zenītā. Autoritārais fašistu režīms valstī bija nostiprinājies, un Duče loloja ambīcijas padarīt Itāliju par impēriju ar valdījumiem ārpus Apenīnu pussalas robežām. Vērojot, kā Vācijā nostiprinās nacistiskais režīms un pieaug Ādolfa Hitlera ietekme Eiropā, Musolīni gribēja skaidri parādīt, ka mainīgajā pasaulē fašistiskā Itālija ir ietekmīga lielvalsts un itālieši – varena, progresīva nācija, tikpat godājami kā senie romieši.

Musolīni mīlēja antīko Romu. Viņš dievināja tādas spēcīgas personības kā slaveno karavadoni Jūliju Cēzaru un Romas pirmo imperatoru Augustu, cenšoties tās atdarināt – sagrābt varu savās rokās un padarīt valsti varenu. Musolīni uzskatīja sevi par seno valdnieku morālo mantinieku un sapņoja par Romas impērijas atjaunošanu, bet sava laikmeta garā.
 

Modernā Romas impērija

Sapni par robežu paplašināšanu, lai Vidusjūru padarītu par Itālijas iekšējo ezeru, Duče sāka īstenot ar iebrukumu Etiopijā, Austrumāfrikā, 1935. gada oktobrī. Šo karagājienu Musolīni pielīdzināja seno romiešu iekarojumiem Ēģiptē, kas esot bijuši nepieciešami, lai veidotu tiltu uz Tuvajiem Austrumiem. Ar vecām šautenēm un šķēpiem etiopiešiem nebija nekādas izredzes uzvarēt. Itālieši uzbruka ar tankiem, ložmetējiem un bumbvedējiem, un pēc astoņus mēnešus ilgām kaujām Musolīni varēja paziņot par uzvaru un impērijas augšāmcelšanos. Dučes ieskatā tas bija sākums Trešajai Romai jeb itāliešu nācijas trešajam uzplaukumam (pirmais – Romas impērijas laiks, otrais – politiskās un sociālās kustības Risordžimento periods 19. gadsimtā, kad vairākas valstis Apenīnu pussalā tika apvienotas Itālijas karalistē.) Un 1942. gada Pasaules izstādei Romā vajadzēja kļūt par atgādinājumu, ka Musolīni fašistiskais režīms ir spējis radīt spēcīgu lielvalsti.

Duče pieņēma lēmumu Pasaules izstādes vajadzībām būvēt jaunu kvartālu starp Romas vecpilsētu un seno Ostijas ostu, kurš iemiesotu lozungus par vareno itāliešu nāciju un valsti un demonstrētu fašisma režīma panākumus. 1938. gada 18. decembrī Itālijas avīze “L’Illustrazione Italiana” paziņoja, ka EUR demonstrēs civilizētās pasaules sasniegumus, kurai lielu pienesumu devuši itālieši, parādot sevi kā radošu nāciju un prasmīgus būvniekus. Tēzes par itāliešiem kā radošu nāciju un prasmīgiem celtniekiem nāca no fašistu ideoloģiskajiem uzstādījumiem, ka 20. gadsimta itālieši ir seno romiešu pēcteči un mantinieki, tātad arī varenās Romas impērijas mantinieki. Musolīni un citi fašistu ideologi mērķtiecīgi daudzināja, ka Itālijas sabiedrība savā attīstībā sasniedza virsotni Romas impērijas laikā, fašistu režīms ir no jauna konsolidējis nāciju un atkal ved to uz virsotnēm, veidojot moderno laiku Romas impēriju.
 

Jāapliecina sava laika dinamika

1942. gada Pasaules izstādes plānotāji negrasījās celt pagaidu būves kā Baltajā pilsētā 1893. gada ekspozīcijā Čikāgā, bet gan paliekošu, modernu kvartālu, kurš vēlāk kļūtu par varenās, laikmetīgās alias fašistu Itālijas valdības struktūru mītni un vienlaikus kalpotu par pilsētbūvniecības pamatprincipu paraugu topošajā impērijā. Fašistu režīms Itālijā, tāpat kā citu autoritāru un totalitāru valstu līderi, pilsētbūvniecību asociēja ar nācijas pastāvēšanu un tai pievērsa ļoti lielu uzmanību. Musolīni vēlējās pārveidot Romu, un viņam tuvo arhitektu loks sagatavoja pilsētas rekonstrukcijas plānu, paredzot likvidēt daļu antīko celtņu drupu, atbrīvot pilsētbūvnieciski nozīmīgus skatpunktus, radīt jaunu ielu tīklu un savienojumus starp svarīgākajām celtnēm un pieminekļiem. “Tā būs diža, sakārtota un varena pilsēta,” savās runās solīja Duče.

Pēc Etiopijas okupācijas viņš tiecās veidot jaunu identitāti Itālijai, propagandējot to kā koloniālu lielvalsti. Šajos centienos sava loma bija arhitektūrai un pilsētplānošanai. Impērijai bija nepieciešami Itāliju un tās kolonijas vienojoši elementi, saskaņota estētika, ko varēja panākt, pēc vienotiem principiem attīstot pilsētas visā Trešajā Romā. Pasaules izstādes kvartālam vajadzēja demonstrēt šos jaunos principus.

Kā sacīja itāliešu politiķis, atbildīgais par EUR sagatavošanu, Vitorio Čīni, jaunajam kvartālam jākļūst par pilsētu, kas cienīgi stāvētu līdzās antīkā laikmeta būvēm, bet vienlaikus tās arhitektūrai jāiemieso sava laika dzīves un nākotnes dinamika. Par izstādes Arhitektūras superintendantu jeb galveno organizatoru iecēla Marčello Pjačentīni, kurš bija atbildīgs par izstādes arhitektūras vadlīniju sagatavošanu un ieviešanu dzīvē. Viņš izsludināja konkursu, aicinot pieteikties Pasaules izstādes galvenās ēkas projektēšanai arhitektus un mākslinieks, kuri spētu “iespaidīgās būvēs un drosmīgās līnijās iemiesot romiešu un itāliešu arhitektūras pamatelementus”; jaunajai ēkai jābalstās klasiskajās vērtībās un monumentālismā, bet vienlaikus tā projektējama laikmetīgi funkcionāla vismodernākās arhitektūras formās.

Arhitektiem bija uzdevums radīt iespaidīgu ēku, jo kā Pasaules izstādes galvenā celtne tā būs apmeklētāju uzmanības centrā. Ēkā vajadzēja iemiesot galveno, uz ko arhitektūrā fokusējās fašisma režīms: laikmetīgumu, demonstrējot Itāliju kā līdzvērtīgu citām modernām valstīm, un itāliešu nacionālo identitāti, kas sakņojas seno romiešu garā.
 

Uzbūvē Itālijas civilizācijas pili

Tiesības būvēt EUR galveno ēku ieguva arhitektu komanda: Ernesto B. Lapadula, Džovanni Gverīni un Mario Romano, kuri strādāja Itālijas racionālisma arhitektūras stilā (razionalismo italiano), kas bija viens no modernisma* virzieniem. Šī stila piekritēji sevi uzskatīja par revolucionāriem arhitektūrā, un tas sabalsojās ar fašisma ideoloģiju, kas Musolīni prezentēja kā revolucionāru Itālijā, kurš grib virzīt valsti uz spožu nākotni. Fašistiem patika formās vienkāršās, simetriskās, funkcionālās un monumentālās ēkas Itālijas racionālisma stilā. Musolīni nekad oficiāli neatzina kādu stilu par fašisma režīma “oficiālo” arhitektūru, tomēr viņa diktatūras laikā tieši racionālisms kļuva par valstī iecienītāko.

Tā 1939. gadā iecerētajā Pasaules izstādes norises vietā sāka būvēt varenu ēku ar oficiālo nosaukumu Palazzo della Civiltà Italiana – Itālijas civilizācijas pils, kuru biežāk dēvē neoficiāli par Colosseo Quadrato – Kvadrāta Kolizeju (sk. lielo attēlu ar ēkas raksturojumu). Ārēji pils atgādina slaveno antīkā laikmeta Kolizeju Romā, un šī uzkrītoša atsauce uz arēnu raisa asociācijas ar Senās Romas laika ainām. Vienlaikus lakoniskais ārējais veidols, atvērtais plānojums, dzelzsbetona pielietojums ēkas būvniecībā un citi elementi demonstrēja laikmetīgumu. Kvadrāta Kolizeju oficiāli atklāja 1940. gadā, lai arī ēka vēl nebija pabeigta. Kā cerēts, tā simbolizēja Musolīni mērķus par Itālijas nozīmīgo lomu pasaulē un itāļu nācijas identitāti, kas sakņojas diženajā pagātnē. Vai to būtu uztvēruši Pasaules izstādes apmeklētāji, var tikai minēt.

Otrā pasaules kara notikumu kontekstā ieplānoto izstādi atcēla 1941. gada jūnijā. Modernā kvartāla būvniecība tika pārtraukta, turklāt teritorija cieta karadarbības dēļ. Musolīni ieceri par modernu kvartālu Romā atdzīvināja 50.– 60. gados, uzbūvējot rajonu ar lielām, laikmetīgām ēkām, kurās mūsdienās atrodas valsts iestādes, muzeji, starptautisku kompāniju pārstāvniecības utt. Tam dots nenotikušās EUR nosaukums, un tā centrā plašu bulvāru un avēniju krustpunktā majestātiski slejas Itālijas civilizācijas pils.

 

Itālijas civilizācijas pils (Palazzo della Civiltà Italiana) jeb Kvadrāta Kolizejs (Colosseo Quadrato)
 

1.Kvadrāta Kolizeju projektēja arhitektu komanda – Ernesto B. Lapadula, Džovanni Gverīni un Mario Romano, radot ēku Itālijas racionālisma arhitektūras stilā (razionalismo italiano). Viņi savā profesionālajā darbībā iespaidojās no arhitekta Lekorbizjē (Šarla Eduāra Žanerē Grī), modernisma pioniera arhitektūrā, kurš formulēja modernisma pamatprincipus un ieviesa jaunas tehnoloģijas un materiālus (betons un metāls).

2.Tā bija iespaidīga izmēra celtne, augstākā no visām būvēm gaidāmajā Pasaules izstādē, simbolizējot Musolīni mērķus par Itālijas nozīmīgo lomu pasaulē un itāļu nācijas identitāti, kas sakņojas diženajā pagātnē. Ēka izskatījās vēl varenāka, jo to uzbūvēja EUR teritorijas augstākajā vietā.

3.Kvadrāta Kolizejs būvēts paralēlskaldņa formā, bet izmantots kāds triks, lai celtne vizuāli izskatītos vēl augstāka: vertikālā virzienā visas fasādes nedaudz paliecas uz vidu, pa trim cm katrā stāvā. Tās pamatu izmērs ir 51,6 x 51,6 metri, bet fasādes slejas 57,75 metru augstumā. Ēku bagātina kopumā 216 arkas: deviņu arku rindas sešos stāvos visās četrās fasādēs. Iespaidīgās arku rindas skatītājam asociatīvi sasaucas ar antīkā laikmeta Romas Kolizeju, atgādinot par itāliešu vareno pagātni. Projektēšanas gaitā ēkas stāvu un katrā paredzamo arku skaits vairākkārt tika mainīts, un stāsta, ka beigās izvēlējās 6 arku rindas ar 9 arkām katrā, jo tas saskaņojas ar burtu skaitu Dučes vārdā un uzvārdā Benito Mussolini.

4.Kvadrāta Kolizeju cēla no dzelzsbetona (pamatus, sienas, konstrukcijas), tādējādi veidojot monumentālu un vienlaikus laikmetīgu ēku. Tad to apdarināja ar travertīnu, uzburot mirdzoši baltu namu. Arhitekti vēlējās radīt iespaidu, it kā Kvadrāta Kolizejs būtu celts no akmens, kas lielā mērā izdevās. Apdarē izmantoja 210 cm X 55–85 cm lielas un 5–20 cm biezas akmens plātnes, un darbs norisinājās teju gadu. Travertīns bija populārs materiāls kopš Senās Romas laikiem, un tā pielietojums ēkās demonstrēja Romas impērijas mantinieku spēju to prasmīgi izmantot sava laika celtnēs.

5.Atbilstīgi fašisma arhitektūras ideāliem ēku nedekorēja, bet to rotā uzraksts – fragments no Musolīni runas ar itāļu nācijas raksturojumu: “Un popolo di poeti, di artisti, di eroi, di santi, di pensatori, di scienziati, di navigatori, di trasmigratori” (Dzejnieku, mākslinieku, varoņu, svēto, domātāju, zinātnieku, jūrasbraucēju, ceļotāju nācija). Apzīmējuma di trasmigratori (ceļotāju/pārceļotāju) jēga mūsdienās daudziem nav saprotama, bet tolaik tā bija atsauce uz pirmajiem transkontinentālajiem lidojumiem. Runa bija par konkrētu ekspedīciju 1933. gada vasarā, kad 25 itāļu hidroplāni veica kopīgu lidojumu pāri Atlantijas okeānam uz Pasaules izstādi Čikāgā, ASV. Uzraksts ir liecība fašisma glorifikācijai un tam, kā Musolīni propagandēja itāliešus kā diženu nāciju, pārāku pār citām tautām. Sākotnēji bija plānots, ka uz ēkas būs fragments no Romas pirmā imperatora Augusta autobiogrāfijas Res Gestae Divi Augusti, bet no ieceres atteicās par labu Musolīni.

6.Laukuma četros stūros novietotas skulpturālas grupas, kurās attēloti grieķu un romiešu mitoloģijas tēli dvīņubrāļi Kastors un Polluks, kuriem pēc leģendas bija viena māte grieķu princese Leda, bet dažādi tēvi – mirstīgais Spartas valdnieks Tindarejs un dievs Zevs. Abus brāļus kopā sauca par Dioscuri, un Romā viņus uzskatīja par drošsirdības un militārās varonības simbolu. Savukārt pirmā stāva arkās izvietotas vēl 28 skulptūras, kas personificē dažādas industrijas un amatus. Aptuveni 3,4 metrus augstās statujas ēkā novietoja 1942. gadā.

*orientācija uz nākotni un pārmaiņām; raksturīgs brīvi, asimetriski vai atvērts plānojums un gludas, nedekorētas virsmas; centieni izmantot jaunākos būvmateriālus un būvniecības tehnoloģijas; nostādne, ka arhitektūrai un būvniecības tehnoloģijām jābūt savstarpēji integrētām.

Materiāla sagatavošanā izmanots Rīdžisa universitātes (ASV) studenta Džeisona Haginsa pētījums “Architectural Propaganda at the World’s Fairs”.


Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas Propagandas vēsture saturu atbild Ilustrētās Pasaules Vēstures redakcija.


Aicinām piedalīties aptaujā un izteikt savu viedokli par šo rakstu sēriju!

Top komentāri

VVZ
V
Hanovere, 2000.gads, EXPO. Pie pašas galvenās ieejas Venecuēlas paviljons- kā milzu ūdensroze, kuras ziedlapiņas ar hidraulikas palīdzību no rīta atveras, vakarā aizveras. Saūda Arābija- savestas tuksneša smiltis, kurās snauduļo kamieļi. Horvātija- mākslīgs ūdenskritums, caur kuru ir ieeja paviljonā, kurā stikla grīda, bet zem tās tipiska Horvātijas ainava ar zāli,akmeņiem utt. Latvija- no prastām neevelētām brusām veidota koka konstrukcija, kas vietām apšūta ar organiskā stikla loksnēm, vietām ar niedru jumtu- atbaidoši. Viesi no Vidusāzijas nesaprata, kam tas viss, izdomāja, ka kūts aitām un sāka blēt. Francija- rādīja cundurus, kas sabojā vestibulāro aparātu, iznākušie kādu laiku turējās pie sienām. Vācija- relaksācijas telpa ar zviļņiem, klusu mūziku, pustumsu un Vācijas ainavām video formā uz sienām. Un morāle- mums EXPO nav jāpiedalās- nekas labs nesanāk, tikai kauna sajūta.
fffffffffffffff
f
Latvijas TV kanālu, Latvijas radio, visu latvijas ziņu portalu (nra, delfi, tvnet, lsm, bb, jauns, diena u.c)ziņu avots ir viens valsts kontrolēts uzņēmums - ziņu aģentūra LETA. LETA izstrādā valsts propogandu un tad pārdod mazumtirgotājiem - latvijas tv, radio un ziņu portāliem internetā. Visi latvijas masu mediji ir viena kontrolēta propogandas. KGB 1960 gados veica masu psihozes eksperimentu un pierādīja, ka ja 2 nedēļas intensīvi baida publiku ar viena veida informāciju, tad pūlis to pieņem par patiesību. Pēc tam, kad tu cilvēkam parādi pierādījumus, ka tās ziņas bija meli, tas cilvēks nav spējīgs mainīt savu viedokli, vienalga, cik argumentēti un faktiski ir pierādījumi. 2 gadus katru dienu latvijas mediji raksta 1 biedējošu ziņu - vakcīna ir vienīgais veids, kā apturē drausmīgu pandēmiju. Un nekādi pierādījumi aklo masu nespēs pārliecināt, ka tie ir meli.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas