Šoreiz prasītāju lomā būs Lipmani, atbildētājs – valsts, visticamāk, Possessor personā, bet prasības priekšmets – Lipmaniem nodarīto zaudējumu segšana.
Dīvaini valsts lēmumi
Lipmanu ģimenes strīda ar valsti Possessor (pirms tam – Privatizācijas aģentūras) personā saknes meklējamas vairāk nekā piecus gadus senā pagātnē, kad 2016. gada 8. novembrī atklātās izsolēs biržā par tam brīdim ārkārtīgi zemu cenu – tikai 3,85 eiro par akciju – tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās farmācijas uzņēmuma Grindeks akcijas.
Toreizējā premjera Māra Kučinska un Ministru prezidenta biedra, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena parakstītā Ministru kabineta (MK) 2016. gada 26. septembra rīkojuma Par akciju sabiedrības Grindeks akciju pārdošanas nosacījumiem publiski pieejamā daļā lasāms ļoti skops teksts: "Pamatojoties uz Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 142. panta pirmo daļu, apstiprināt valstij piederošo 219 780 akciju sabiedrības Grindeks akciju pārdošanas nosacījumus (pielikums (ierobežotas pieejamības informācija))."
Šā lēmuma rezultātā jau 2016. gada 8. novembrī atklātajās izsolēs biržā tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās un Privatizācijas aģentūras (PA) turējumā esošās Grindeks akcijas. Lai gan 2016. gadā uzņēmuma akcijas vidējā cena biržā bija virs 5,2 eiro, izsolē tās tika pārdotas par 3,85 eiro gabalā, kopā valstij saņemot 846 tūkstošus eiro. Šajā kontekstā uz interesantu niansi Dienai norādīja K. Lipmans – izsolē faktiski tika liegts piedalīties Lipmaniem, taču nekādi argumenti šādam lēmumam netika sniegti. Tajā pašā laikā atbilstoši normatīviem Lipmaniem kā lielākajiem akcionāriem bija akciju pirmpirkuma tiesības, ko, visticamāk, viņi arī būtu izmantojuši un attiecīgi jau tālāk īstenotu visas normatīvos noteiktās procedūras. Līdz ar to pirmšķietami šajā situācijā valsts pati ir pārkāpusi normatīvus, nodarot lielajiem akcionāriem būtiskus zaudējumus.
Šo notikumu pārzinātāji Dienai uzsver, ka akciju pārdošanai īsti nebija ne meklēts izdevīgāks brīdis, ne veiktas kādas sarežģītākas aplēses par pārdošanas procesa organizēšanu un izdevīgākās cenas iegūšanu. Ticis vienkārši nolemts Grindeks akcijas pārdot iespējami ātri, sākumcenu aprēķinot pēc formulas – 80% no vidējās svērtās vienas akcijas cenas biržā divu mēnešu periodā pirms akciju pārdošanas noteikumu apstiprināšanas, bet ne mazāk kā 3,77 eiro par vienu akciju.
Diezgan likumsakarīgi, ka rezultātā Grindeks akciju valsts paketes izsoles sākumcena tika noteikta 3,78 eiro par vienu akciju un akcijas, kuru vidējā cena 2016. gadā bija 5,20 eiro par akciju, tika pārdotas par ievērojami zemāku cenu – 3,85 eiro. Protams, ne tobrīd, ne arī vēlākajos notikumos neviena amatpersona atbildību par šo valstij ievērojamus zaudējumus nodarījušo "darījumu" neuzņēmās, taču skaidrs, ka bija personas, kam šis darījums bija ārkārtīgi ienesīgs.
Nedaudz vairāk nekā trīs mēnešus pēc izsoles un divarpus mēnešu pēc Saeimas frakcijas No sirds Latvijai publiskās kritikas par šo ekonomiski neizprotamo darījumu M. Kučinska valdība, tostarp A. Ašeradena vadītā EM, nolēma, ka šajā lietā varētu mēģināt atrast kādu vainojamo, pēkšņi "pamanot", ka, iespējams, valsts nav guvusi pietiekami lielus ieņēmumus no akciju pārdošanas.
Acīmredzami valdībā tobrīd tika secināts un attiecīgi izlemts, ka varētu mēģināt tiesāties ar K. Lipmanu un F. Lipmanu, kuru "darbības (bezdarbības) dēļ valsts pensiju budžetam, iespējams, ir nodarīti zaudējumi saistībā ar neizteikto akciju sabiedrības Grindeks akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu". Balstoties uz šādu pieļāvumu, valdība uzdeva PA vērsties tiesā pret Lipmaniem ar prasību piedzīt no viņiem 1,903 miljonus eiro, ko tieši viņu rīcības dēļ esot zaudējusi Latvijas valsts.
Lipmaniem gan toreiz tika, gan joprojām tiek pārmests, ka viņi 2014. gadā nav izteikuši valstij piedāvājumu izpirkt Grindeks akcijas, lai gan tikai gadu vēlāk – 2015. gada 21. oktobrī – tobrīd Laimdotas Straujumas vadītā valdība pieņēma MK rīkojumu Nr. 642, kas paredzēja Grindeks un vēl virknes uzņēmumu valsts pensiju speciālajam budžetam nodoto valsts kapitāla daļu pārdošanu.
Tiesvedību riņķa dancis
2018. gada oktobrī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa kā pirmās instances tiesa noraidīja PA prasību, spriedumā ierakstot procesa gaitā izdarītu secinājumu par valsts pārstāvju nolaidīgumu un nesaimnieciskumu, rīkojoties ar pārdodamu valsts īpašumu.
Tiesa secināja, ka prasītājs – valsts pārstāvji – pieņēmis lēmumu atsavināt sev piederošās akcijas konkrētā laikā un par konkrētu cenu, nepastāvot termiņa ierobežojumiem akciju pārdošanai, turklāt 2016. gada 8. novembrī, kad prasītājs atsavināja sev piederošās Grindeks akcijas, prasītājam jau bija zināms, ka atbildētājiem nepastāvēja pienākums izteikt Grindeks akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu.
Neraugoties uz minēto, prasītājs sev piederošās akcijas pārdeva par 3,85 eiro par vienu akciju, kas ir zemāka cena par obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu – 12,51 eiro – un pat zemāka par tajā dienā Nasdaq Rīgas biržā noteikto Grindeks akciju vidējo cenu, kas bija 4,1 eiro.
Tiesa norādīja – nav šaubu, ka prasītājs bija tiesīgs rīkoties ar akcijām pēc saviem ieskatiem un, pārdodot akcijas par zemu cenu, bija pamats pārliecībai, ka būs pietiekams skaits pircēju. Taču, izvēloties pārdot sev piederošās akcijas par cenu, kas bija ievērojami zemāka par akciju toreizējo vērtību, tiesas ieskatā prasītājs (valdība) nav rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, jo ir apzināti pieļāvis akciju atsavināšanu par neatbilstoši zemu cenu, lai gan nekāda steiga akciju atsavināšanā nebija nepieciešama.
Tiesas spriedumā arī tika norādīts: "Civillikuma 1776. panta pirmā daļa noteic, ka cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi. Atbilstoši minētā panta trešajai daļai cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus. Apstākļos, kad pats prasītājs ir rīkojies nolaidīgi un nesaimnieciski, atsavinot savas akcijas par cenu, kas ir zemāka par jebkuru objektīvi nosakāmu akciju vērtību, prasītājam nav tiesību šajā sakarā celt jebkādas pretenzijas pret atbildētājiem, vēloties piedzīt cenas starpību, līdz ar ko tiesa nekonstatē jebkādu zaudējumu nodarīšanu prasītājam no atbildētāju puses."
Jāatzīmē vēl kāds absurds. 2009. gada 8. maijā Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija (FKTK) Filipam Lipmanam bija izsniegusi atzinumu, kurā melns uz balta rakstīts, ka, ja viņš iegādāsies Grindeks akcijas tādā apmērā, kas kopā ar iesniedzēja vecākiem piederošajām akcijām sasniegs vai pārsniegs 50 procentu no uzņēmuma balsstiesīgajām akcijām, "ne iesniedzējam, ne viņa vecākiem neiestāsies pienākums atbilstoši likuma 61. pantam un 61.1. pantam paziņot par nozīmīgas līdzdalības iegūšanu akciju sabiedrībā Grindeks, kā arī neiestāsies pienākums atbilstoši likuma 66. panta 1. daļas 1. punktam izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu".
"Valsts iestāde demonstrēja, ka tās oficiālā vēstule ir tukša skaņa un uzticēties valstij ir vieglprātīgi. Šādā situācijā ir neiespējami runāt par uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, ko tik ļoti piesauca A. Ašeradens un viņam līdzīgie politiķi," uzskata K. Lipmans.
Prasīs segt zaudējumus
Otrās instances tiesa iepriekš paustos apsvērumus neņēma vērā, savukārt Augstākā tiesa Lipmanu kasācijas sūdzību vienkārši nepieņēma. Tomēr pirmšķietami izskatās, ka sagaidāma vēl viena tiesāšanās. Šoreiz prasītāju lomā būs Lipmani, bet atbildētājs – valsts, visticamāk, Possessor personā.
Gatavošanos tiesu darbiem ar valsti sarunā ar Dienu apliecināja K. Lipmans, norādot, ka gan viņš, gan F. Lipmans ne tikai kategoriski noraida pārmetumus par zaudējumu nodarīšanu valstij, bet arī izsaka aizdomas, ka otrās un trešās instances tiesas nav iedziļinājušās situācijas niansēs, tāpēc arī galīgais spriedums atšķirībā no pirmās instances izrādījies nelabvēlīgs Lipmaniem.
Jautāts, vai jau ir nomaksāta tiesas piespriestā naudas summa, K. Lipmans norāda, ka šobrīd tam vēl nav iestājies termiņš, turklāt līdz ar prasību par zaudējumu piedziņu no valsts Lipmani lūgs tiesu arī apturēt lēmumu par naudas samaksu, līdz tiks pabeigta tiesvedība jaunajā prasībā. Pēc K. Lipmana paustā, tā kā Lipmani savā prasībā pret valsti tagad prasīs segt zaudējumus viņiem, piespriestās naudas maksāšanas pienākums šobrīd būtu apturams, jo patlaban vēl grūti prognozēt, kurš kuram beigās būs parādā.
"Mēs šo jautājumu uztveram principiāli, un strīds nav tikai par 1,9 miljoniem eiro, kurus valsts, lai slēptu konkrētu amatpersonu neizdarību un nolaidību, vēlas iekasēt no uzņēmējiem. Tas ir arī jautājums par vadoša Latvijas rūpniecības uzņēmuma reputāciju, kas ir svarīga sadarbībā ar ārzemju partneriem. Izskatās, ka Latvijas valdība tik sarežģītas lietas nespēj saprast, tāpēc nekas cits neatliek, kā censties meklēt taisnību tiesas ceļā," saka K. Lipmans.