Bieži no varas nesējiem uz šiem jautājumiem dzirdam, ka valsts – tie esam mēs paši, mums pašiem jāveido vide, kurā dzīvojam, vārdu sakot – Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās! Vispār jau pareizi, taču aprobežoties tikai ar šādu formulu ir, maigi sakot, nekorekti. Vai tad nav tā, ka ekonomiskās krīzes rezultātā esam zaudējuši, vismaz daļēji, teikšanu pār mūsu Latvijas nākotni, atdodot to, piemēram, bankām?
Cilvēki ekonomiskās situācijas un kredītparādu dēļ ir bijuši spiesti atstāt šo valsti, doties peļņā un pārcelties uz dzīvi citur. Cik ir šādu likteņu, izmērīt ir grūti, taču droši var teikt – daudz. No vienas puses šis un tas jau tiek darīts, lai šiem cilvēkiem palīdzētu, radītu apstākļus, lai viņi atgrieztos. Ekonomikas ministrija ir pat izstrādājusi reemigrācijas plānu 2013. – 2016. gadam, kas gan pa varas gaiteņiem virzās gaužām lēni un vispār ir arī diezgan ideālistisks. Taču labāk tāds nekā nekāds. Un tomēr, vai tad tajā tā pa īstam tiek domāts par cēloņiem, kādēļ cilvēki Latviju pameta. Protams, līdz lidostai katru aizveda savs stāsts, tomēr liela daļa to darīja, hipotekāro un citu kredītu uzliktā sloga dēļ, ko nebija iespējams atmaksāt no Latvijā saņemtās algas. Bankas, visticamāk, arī priecātos, ja viņi atgrieztos. Varētu atkal pieklauvēt pie šo cilvēku durvīm, lai no jauna mēģinātu piedzīt parādus. Un šī iemesla dēļ nekādi reemigrācijas plāni nestrādās, kamēr nebūs rasts risinājums šo saistību izbeigšanai.
Kurš gan noliegs ļoti populāro aizdevēju teicienu, ka neviens jau ar pistoli pie deniņiem cilvēkiem nestāvēja un ar varu aizņemties nelika. Bez šaubām, arī paši ļaudis ir vainīgi, ka padevās saldajiem solījumiem par debesu mannu, kas, kā zināms, no debesīm krita vien Bībelē. Ir jau, ir aizņēmēji grēcīgi un savu problēmu kalēji. Tikai ko palīdz šī fakta konstatācija? Ja visi bēdu stāstu dalībnieki stāvēs kā āži uz šauras laipas, tad risinājuma nav nekāda. Vienīgais, manuprāt, šobrīd esošais risinājums varētu būt kredītu amnestija, kas dotu iespēju parādu skartajiem un tādēļ no Latvijas aizbraukušajiem cilvēkiem atgriezties. Tā ir iespēja viņiem sākt dzīvi no jauna un valstij parādīt, ka šie cilvēki mums patiešām ir vajadzīgi, ka mēs viņus gaidām atpakaļ. Kāds, protams, teiks, ka šādiem nolūkiem jau pastāv privātpersonu maksātnespējas procedūra, taču tā vairāk vērsta uz vietējiem iedzīvotājiem, ne aizbraucējiem. Tie, kas devušies piespiedu trimdā, ir cilvēki, kas jau izdarījuši noteiktu un visbiežāk sarežģītu izvēli. Otru tādu - par atgriešanos - izdarīt jau ir daudz grūtāk, tādēļ valstij ir jāspēj ne tikai nodrošināt normālus dzīves apstākļus, bet arī apsolīt stabilitāti – ka viņi atkal varēs iekļauties sabiedrībā, atrast darbu, izveidot savu biznesu, maksāt nodokļus utt.
Protams, kredītu amnestija bankām var nepatikt un pat ļoti. Taču sauksim lietas īstajos vārdos - pirmskrīzes periodā tās jau ir pietiekoši daudz nopelnījušas un arī tagad nav nekādas tukšinieces. Jā, bankas nepieder valstij, bet valsts ar savu regulējumu var dot iespēju cilvēkiem atgūties, nostabilizēties, piebremzējot banku karagājienu. Tāpat būtu nepieciešama arī diskusija, cik senus kredītus varētu atļauties amnestēt, lai neizraisītu pretēju efektu. Vārdu sakot, ja vien būtu politiska (valstij) un saimnieciska (bankām) griba, tad tas varētu nest augļus.
Kas svarīgi - rosinot sabiedrībā diskusiju par kredītu amnestijas ideju, mēs skaidri redzētu, cik liels un ietekmīgs patiesībā ir banku lobijs Latvijā, cik lielā mērā tieši bankas ir tās, kas nosaka valsts prioritātes. Tā sakot, mēs tad redzētu, kurš tad patiesībā diriģē visu orķestri!