Tiesa, tiek noklusēts, vai solīto naudu mums plāno piešķirt no Eiropas kopējā maciņa, kas paredzēts Eiropas infrastruktūras projektiem, vai tomēr daļu no tās mums var nākties segt arī no savas “nacionālās aploksnes” – no tā Eiropas struktūrfondu finansējuma, kas iedalīts Latvijai un ir jau paredzēts pavisam citiem tautsaimniecībai nepieciešamiem projektiem.
Iespēja tikt pie miljardu liela pīrāga dalīšanas, protams, ir visnotaļ kārdinoša, sevišķi tiem, kuri dalīs un saņems pasūtījumus. Kāds labums tiks arī plašākai sabiedrībai – caur papildus pieprasījuma stimulēšanu un nodarbinātību dažādās tautsaimniecības nozarēs, samaksātajiem nodokļiem, utt. Ieguvums būs, taču arī mums pašiem būs jāatrod un jāatstāj ieguldīti šajā projektā vairāki simti miljoni eiro, būs arī jāveic būtiskas izmaiņas teritoriju plānojumos, atvēlot projektam daudzas zemes, kas tieši skars daudzu cilvēku intereses, kuri dzīvo vai ir attīstījuši tajās savu saimniecisko darbību. Šāda aizskāruma pamatotība tiek attaisnota ar to kopējo labumu, ko sabiedrība gūs no šī projekta realizācijas, lai gan šo solīto "labumu" neviens tā arī nav spējis sabiedrībai parādīt.
Vai varam noticēt “uz vārda” apgalvojumiem, ka projekts kopumā ir kārtīgi pārdomāts un tiek īstenots sabiedrības interesēs (tas gan rada ironisku smaidu – atceroties, kā savulaik tika īstenots pasažieru vilcienu iepirkums, „Citadeles” pārdošana, u.c.)? Vai tomēr nebūtu pašsaprotami nepieciešams uzskatāmi pierādīt, nu, vismaz parādīt sabiedrībai šī projekta izdevīgumu un pamatotību, neaprobežojoties tikai ar tukšiem vispārējiem apgalvojumiem?
Mēs neesam tik turīgi, lai varētu atļauties tik vaļīgi rīkoties ar tik nozīmīgiem ieguldījumiem. Tomēr pretēji veselajam saprātam - tā tas tiek darīts!
Nepieskaroties šī projekta realizācijas juridiskajiem aspektiem,tomēr jāpiemin, ka jau pirmajā šī projekta apspriešanas sanāksmē sabiedrībā zināmi advokāti pamatoti norādīja, ka “plānojot šo maršrutu ir pārkāpti visi iespējamie normatīvie akti - sākot ar Satversmi un beidzot ar pašvaldības teritoriālplānojumu.” Tāpat arī par šī projekta ekonomisko pamatotību un izdevīgumu Latvijai, kas tik ļoti tiek piesaukts kopējo interešu vārdā - tā arī nav izdevies atrast nevienu, kurš spētu sniegt tam pamatojumu. Virmo tikai vispārēji apgalvojumi, bez reāla to pamatojuma. Piesedzoties ar projekta ģeopolitiskajiem ieguvumiem, tiek noklusēti ar to saistītie riski – darbaspēka migrācija un Latvijas pieejamība bēgļu straumēm.
Loģiski jau būtu pieņemt, ka pamatojums projektam ir, jo kā gan savādāk kāds varētu uzņemties un vadīt šādas nozīmes projekta īstenošanu? Tik tiešām, Satiksmes ministrijas rīcībā ir šāds pamatojums. Tas ir ļoti apjomīgs pētijums, kuru izstrādājuši ir it kā starptautiska līmeņa eksperti. Jau vien to ieraugot un pāršķirstot, rodas projekta pamatotības sajūta. Diemžēl, šķiet, ka tas ir arī viss kas ir darīts ar šo pētījumu. Jo nepaslinkojot un iepazīstoties ar šo kompānijas AECOM veikto pētījumu detalizētāk,ir acīmredzams, ka priekšstats par šī pētījuma pamatotību ir stipri pārvērtēts. Tā struktūra ir nepārskatāma, kas jau norāda uz šāda pētījuma kvalitāti. Izsekot tā loģikai ir apgrūtinoši, trūkst sasaistes starp atsevišķām ziņojuma daļām, sevišķi attiecībā uz izdarīto secinājumu un rezultātu pamatotību, vietām informācija tiek dažādi strukturēta, vietām – pretrunīga, apjomam pievienots ļoti daudz informācijas no kuras nav jēgas vai tā vispār netiek pētījumā izmantota, bet ziņojuma izteiksmes veids vedina domāt, ka sākotnējais ziņojuma teksts ir bijis latviešu valodā, vai, ka to nemaz nav sagatavojuši atbilstošās kompetences eksperti.
Iepazīstoties ar šo ziņojumu, jākonstatē, ka tas satur būtiskus trūkumus, nepilnības, acīmredzamas kļūdas un neizskaidrojamas dīvainības. Piemēram: aprēķini tiek veikti balstoties uz patiesībai neatbilstošiem datiem un pieņēmumiem. Taču tas nevienu nemulsina. Lūk, daži piemēri: prognozētais iedzīvotāju skaits, un tā izmaiņas, balstoties uz ko tiek rēķināta projekta izmantošanas atdeve: 2015. gadā tas ir paredzēts 2,2 miljoni(!), lai gan reāli tas jau ir mazāks kā 2 miljoni. Projektā paredzētais sagaidāmais iedzīvotāju skaita kritums ir -0,5%, lai gan no pašā projektā piesauktajiem datiem tas sanāk -0,56%. Tātad, pat šo "pētījuma" rezultātu noapaļojot, pēc matemātikas likumiem, vajadzētu iegūt -0,6%, nevis -0,5%, savukārt saskaņā ar reālajiem statistikas datiem, kuri koriģēti pēc 2011.gada tautas skaitīšanas, korekti aprēķinātais iedzīvotāju skaita kritums sanāk – 1,14% nevis -0,5%, kas projekta dzīves cikla laikā, piemēram, uz 2050. gadu, dod vairāk kā pusmiljona iedzīvotāju skaita atšķirību jeb gandrīz 30% lielu starpību salīdzinājumā ar pētījumā pieņemto! Cits piemērs – projekta reģionā esošo valstu IKP izaugsmes prognozes, kas ir nesamērīgi augstas (piemēram, Krievijai un Ukrainai šogad un citus gadus IKP pieaugums tiek prognozēts 3,5%), jo uz tām tiek balstītas pārvadājumu pieauguma prognozes, tādējādi paaugstinot projekta iespējamo rentabilitāti.
Taču pat pie šīm un vēl virknes citām manipulācijām, pat neskatoties uz to, ka aprēķinos tiek izmantots vistaisnākais, līdz ar to pētījumā piedāvāts kā visizdevīgākais maršruts (kurš gan sabiedriskajai apspriešanai nemaz netiek piedāvāts - to īstenot nemaz nav paredzēts, jo tas nav iespējams!), pētījumā veiktie aprēķini nespēj pierādīt un pamatot Rail Baltica ekonomisko dzīvotspēju un ienesīgumu Latvijai, pat ar visu Eiropas finansējumu. Mēģinot pārspēlēt acīmredzamo, pētījumā pie uzpūstajām tiešo ieņēmumu prognozēm tiek pieskaitīti visi iespējamie netiešie ieguvumi, kas varētu būt no šī projekta realizācijas, piemēram: ieguvums no sagaidāmo ceļa satiksmes negadījumu samazinājuma uz Latvijas autoceļiem, kaitīgo izmešu samazinājums atmosfērā, ietekme uz klimatu, utml. Šādi "ieguvumi" pētījumā ir tiek monetarizēti un jau kā papildus ieņēmumi iekļauti projektā. Šie, pašam projektam reāli neesošie ieņēmumi, veido ap 36% no visiem projekta „ieņēmumiem”! Iekļaujot tos projektā netiek paskaidrots, kā tad šie "ieņēmumi" reāli tur nonāks, lai nodrošinātu projektam nepieciešamo rentabilitāti. Sanāk, ka šī projekta dzīvotspējas nodrošināšana būs jāuzņemas vai nu valsts budžetam, vai dzelzceļa nozarei, graujot tās konkurētspēju un iespēju attīstīties citos virzienos, kas uztur šo nozari.
Jāatzīmē, ka "pētījums" tendenciozi satur informāciju tikai par projekta iespējamo pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību, savukārt projekta negatīvā ietekme nav izvērtēta vispār! Piemēram: tas vispār nesatur informāciju par radītajiem kravu apjomu samazinājumiem, līdz ar to zaudējumiem, pārējiem transporta veidiem, nodarbinātības samazinājumu šajās nozarēs, kad projektā paredzētie kravu apjomi tiks novirzīti uz Rail Baltica.
Lai gan Rail Baltica būs krietni dārgāka transporta iespēja Ziemeļu - Dienvidu koridorā, salīdzinot ar paralēli jau eksistējošo jūras transporta koridoru, var piekrist, ka šis projekts spēs atrast savu nišu, pateicoties tā konkurences priekšrocībai – kravas transportēšanas ātrumam. Tomēr kādēļ gan lai visas Skandināvijas ostas savu kravu sūtītu nevis pa tiešo uz Eiropas ostām, bet gan uz Helsinkiem vai uz Tallinu, lai tur to pārkrautu un vestu tālāk pa dzelzceļu, kas iespējams dos laika ietaupījumu, bet tas ne vienmēr būs tik nozīmīgi kravas sūtītājam, lai par to piemaksātu?
Būtu arī vērts aizdomāties, kāda tad būs niša Latvijas loģistikas centram pie šī projekta, ņemot vērā Latvijas niecīgo tirgu, attīstības potenciālu un šī projekta kapacitāti, kas nodrošinās mūsu kaimiņiem iespēju pārtvert Rail Baltica kravu tranzīts uz citām valstīm (pamatā jau austrumu virzienā) pirms tas sasniegs Latviju: Igaunijai nosmeļot kravu plūsmu no “ziemeļiem”, bet Lietuvai – nosmeļot kravu plūsmu no “dienvidiem”. Turklāt, atšķirībā no Latvijas, pārējās Baltijas valstis jau ir parūpējušās, lai īstenojot Rail Baltica projektu tiktu stiprināts arī to galvenā tranzīta koridora: austrumu – rietumu virziena iespējas. Piemēram, Lietuva panāca, ka tiks izbūvēts Kauņa - Viļņa atzars. Bet mēs pat neiepīkstējāmies par to, ka arī Latvijai vajadzētu Rīgas – Daugavpils vai Rēzeknes atzaru, kas mums, izmantojot Rail Baltica, dotu nebijušas iespējas beidzot iepūst dzīvību Latgalē, jo nodrošinātu tās ērtu sasniedzamību.
Tādējādi, domājot tikai par lielā pīrāga dalīšanu, var sanākt, ka projekta realizācija būs izdevīga Lietuvai un Igaunijai, bet Latvijai tas būs jāuztur ar zaudējumiem, nostādot mūsu tranzīta nozari neizdevīgā pozīcijā un apdraudot tās reģionālo konkurētspēju, jo visdrīzāk tās attīstībai un modernizācijai naudas vairs nebūs.
Neskatoties uz to visu, mēs klusi un kāri degam nepacietībā pēc lielā pīrāga dalīšanas, jo savādāk sevi tā arī neesam iemācījušies uzturēt - un nav svarīgi, ka nevienam nav sajēgas, kas no tā visa sanāks, jo tās jau būs galvassāpes priekš citiem...
*Saeimas Tautsaimniecības komisijas loceklis.