No otras puses, šis uzstādījums dod pilnas tiesības opozīcijai (un sabiedrībai) prasīt izdevumu palielināšanu - ja jau ir tik labi, ko skopojaties un piesaucat nepieciešamību būt piesardzīgiem! Šķiet, problēma ir tā, ka valdība tik ļoti cenšas uzturēt Latvijas «veiksmes stāstu», ka sapinas divās priedēs: tas, ka esam kaut kā pārdzīvojuši to, ar ko tikai tagad saskaras citas valstis Eiropā, tas, ka nekrītam vairs dziļāk, automātiski nenozīmē, ka ekonomika ir uz taisna ceļa. Protams, pēc drūmo ziņu perioda psiholoģiski grūti politiķim ir teikt vēlētājiem: «Mūsu sasniegums ir tas, ka nekļūs sliktāk.» Gribas teikt, ka kļūs tikai labāk, bet - tā kā pašu prognozes liecina par atkopšanās tempu kritumu, saukli «esam uz pareizā ceļa, redzu gaismu!» konvertēt papildu izdevumos arī bail. Un tad sākas pieminētais riņķa dancis.
Varbūt pareizāk būtu vēstījumu formulēt tā: ja eirozona nākamgad stagnēs, tad Latvijā prognozējams ir pieaugums (labā ziņa), tomēr tas nebūs tik straujš kā 2012. gadā (piemēram, apstrādes rūpniecībā temps samazināsies no 7,6 līdz 2,9 procentiem, lauksaimniecībā - no 6,4 uz 3,5%, tirdzniecībā - no 6,9 uz 4,6% utt.). Attiecīgi mēs nevaram 2013. gada izdevumus modelēt, balstoties 2012. gada situācijā un noskaņās.
Protams, būs daļa cilvēku, kuri tad teiks: ja atgūšanās notiks tik lēni, teiksim, piecu gadu garumā, tad... Tomēr vēl lielāku niknumu izsauks solījumi par izdevumu palielināšanu, kurus kaut kad nākamā gada vidū valdība būs spiesta atzīt par neizpildāmiem.