Nu jau, šķiet, ikviens kaut ko ir dzirdējis par ačgārni uzbūvēto obligātās iepirkuma komponentes sistēmu, kas draud neadekvāti sadārdzināt elektroenerģiju. Savukārt mēģinājumi kaut paša zināšanai noskaidrot, kas darījies galvās šīs sistēmas autoriem, rezultējas ar apmēram šādu dialogu. Jautātājs: «Klau, var saprast, ka kaut kas pielīp pie pirkstiem, kaut ko ielobē, bet šī «stāsta» sekas ir tik grandiozi sliktas, ka - vai nu attiecīgie personāži ir savākuši komisiju un pametuši šo reģionu («pēc mums kaut ūdens plūdi»), vai arī viņi ir idioti, jo, tik fundamentāli sačakarējot valsts nākotni, tu nevari no tā, lai cik bagāts, pasargāt savus bērnus un mazbērnus. Atbildētāji (jāpiezīmē, ka konkrētajā gadījumā nav vainojami) nopūšas: «Nu, cik var saprast, lēmumu pieņēmēji tolaik kaut kā cerēja, ka ekonomika tik brangi attīstīsies, ka problēma kaut kā uzsūksies... Ka būs laiks kaut ko pamainīt, ja nu kas...»
Cits piemērs. Mēģinot saprast, kas gaidāms līdz ar vadošo tēlu maiņu satiksmes nozarē, bija vēlme uzzināt arī, vai kaut kas mainīsies tādā delikātā jautājumā kā bīstamo dzelzceļa kravu apdrošināšana. Tas ir sens stāsts: pretarguments ir tāds, ka šāda apdrošināšana palielinātu izmaksas un mazinātu Latvijas tranzītkoridora pievilcīgumu. Arguments «par»: lielāki pieejamie resursi nelaimes gadījumā seku novēršanai. Atbildes skan apmēram tā: nepiesauc nelaimi! Nevar nelielas statistiskas varbūtības (?) dēļ pazaudēt naudu un... jā, jūs uzminējāt - ja nu kaut kas, gan jau kaut kā.
Mūsu dzīvē ir daudz neprognozējamu lietu un daudz tādu, kuras ietekmēt grūti, tādēļ improvizācija vienmēr būs. Tomēr minētie (un citi) gadījumi nu nekādi neiekļaujas kategorijā «tad arī domāsim...».
Iespējamais cēlonis vieglprātībai ir prakse, kad kāds lēmums tik ilgi tiek muļļāts, ka galu galā visām iesaistītajām pusēm gribas to ātrāk dabūt nost no kakla un, kā saka, gala versija netiek rūpīgi izanalizēta. Cits iemesls varētu būt, ka «aparāts» spēj kaut ko saskaņot starp institūcijām, izslīpēt kompromisu, bet nespēj izvērtēt lēmuma sekas tā, kā to varētu neatkarīgi speciālisti, kas tēmu objektīvi zina labāk. Situācija cilvēciski saprotama, tomēr tas nav attaisnojums. Acīmredzot ir saturiski un juridiski jāmaina formāts, kādā lēmumu pieņemšanas procesā tiek pieaicināti eksperti, lai nav līdzšinējais «uzaicināja, atnāca, parunāja» žanrs (turklāt var uzaicināt, bet var arī neuzaicināt - kā nu sanāk konkrētajā gadījumā...).
Lai cik skarbi tas skan, mēs diez vai jelkad piedzīvosim sistēmu, kas 100% brīva no ielobētiem vai apmaksātiem lēmumiem. Tomēr ir reāli sistēmu sakārtot tā, lai lēmumi netiktu pieņemti, pieklājīgi izsakoties, paļaujoties uz labvēlīgu likteni.