c.) samazināšanos. Tas, ka nepieciešams palīdzēt normālos apstākļos konkurētspējīgiem sektoriem pārdzīvot problēmas, kas turklāt radušās ne pašu uzņēmēju vainas dēļ, cik noprotams, domstarpības neizraisa. Strīdi sākas par to, kā tas darāms.
Pēdējās dienās izskan - atbalstam jābūt, pat ja tas palielinātu budžeta deficītu, savukārt Eiropas Savienībai mūsu atkāpšanās no iepriekš nospraustajiem makroekonomiskajiem mērķiem ir jāakceptē (zemtekstā - ja jau nevar samērīgi kompensēt zaudējumus). Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā budžeta deficīta palielinājuma iemesls būtu nevis strukturālas ekonomikas problēmas, bet tiešām ārkārtēji apstākļi, arī par šādu variantu var runāt, tikai ir jāņem vērā vismaz divi faktori, kas tad mierīgi, bez savstarpējiem apvainojumiem jāizrunā.
Pirmais - ārējo spēlētāju reakcija. Pat tādam eirofilam un vienlaikus fiskālās disciplīnas piekritējam kā šo rindu autoram liekas, ka Briselei nāktos šoreiz paklusēt. Kaut vai tāpēc, ka attiecībā uz citām eiro kluba valstīm tā ir bijusi pielaidīgāka budžeta deficīta un nepatīkamu reformu jautājumos. Jautājums ir par finanšu tirgu reakciju. Lieta tāda, ka nākamgad nelaimīgā kārtā iekrīt nepieciešamība atmaksāt/pārfinansēt lielu daļu no Latvijas ārējā parāda. Ja paveramies uz grafiku (tas atrodams Finanšu ministrijas mājaslapā likuma Par valsts budžetu 2014. gadam paskaidrojumu 6. pielikumā), redzam, ka 2015. gadā Latvijai jāatmaksā Eiropas Komisijai 1,2 miljardi eiro (šogad - viens miljards) un Pasaules Bankai - 60 miljonu eiro (šogad nebija). 2016.-2017. gadā jau būs vieglāk, bet nākamgad ir tā, kā ir. Ir risks, ka tirgi budžeta deficīta palielināšanu uztvers nervozi un palielinās naudas cenu. Iespējams, to var novērst ar aktīvu Latvijas situācijas skaidrošanas darbu ārzemēs. Bet tad tas ir jādara.
Otrais - iekšējie spēlētāji. Ja deficīts tiktu palielināts, lai palīdzētu konkrētām nozarēm, var droši prognozēt, ka principu «ja jau, tad jau» izmantos arī citi naudas prasītāji (kuru vajadzības, starp citu, arī leģitīmas). Vieniem dos, citiem ne? Tātad jāpanāk ļoti plašs (no iesaistīto pušu skaita) un saistošs (koalīcijas izmaiņu gadījumā) kompromiss par to, kas deficīta palielinājumu reāli veidotu. Un, kā jau kompromisā, tas arī nozīmētu, ka visas puses kaut kādā apjomā savas prasības samazina. Vai tas ir iespējams? Nezinu.
Jebkurā gadījumā vienkāršu risinājumu nav, tāpēc ar skaļiem paziņojumiem un ultimātiem nebūs līdzēts.