Tas, protams, degradē politisko diskusiju vidi, jo šādi var gan vulgarizēt pamatotu kritiku, gan labi iecerētu un nepieciešamu lēmumu. Līdz ar to jautājums ir par to, kā sabiedrība var atšķirt – pārmetums ir pamatots vai nav.
Visvieglāk pielietojamais kritērijs ir retorikas toņkārta – jo tā konfrontējošāka, jo lielāks pamats aizdomām par spēli.
Cits kritērijs ir mēģināt politiķa, politiskā spēka, amatpersonas lēmumu samērot ar laika skalu. Piemēram, ja lēmumam būs pozitīva ietekme tikai nākamgad, aiznākamgad, savukārt ilgākā laika periodā ne, ļoti ticama ir iespēja, ka vismaz ļoti būtisks arguments šāda lēmuma pieņemšanā ir vēlēšanas. Tipisks gadījums ir vienreizēji naudas piešķīrumi, kas problēmu patiesībā neatrisina. Līdzīgas ir situācijas ar pretēju "zīmi" – ja ir skaidrs, ka problēma vienalga būs jārisina un ir jau pietiekamas iestrādes (piemēram, sagatavoti informatīvie ziņojumi, likumprojekti), tomēr vērojama kaut kāda gumijas stiepšana lēmuma pieņemšanā. Laika skalas kritērijs piemērojams arī individuālu politiķu vērtēšanā. Ja kāds kļūst negaidīti aktīvs pusgadu pirms vēlēšanām, tad tā ir kampaņa. Savukārt ir tādi, kuri par savu viedokli (pareizu vai tā, ir cits jautājums) sāk cīnīties, tēlaini izsakoties, nākamajā nedēļā pēc mandāta apstiprināšanas.
Labs piemērs ir Saskaņas frakcija Saeimā. Varu nepiekrist Ivara Zariņa, Andreja Elksniņa vai Andreja Klementjeva priekšlikumiem, tomēr viņi savu "līniju turējuši" konsekventi. Savukārt, ja no letarģiskā miega ar kaujas saucienu modīsies frakcijas vairākums, – piedodiet, neticu. Tas pats attiecas uz citām partijām.
Vēl kritērijs varētu būt tēmu izvēle vispār. Ja pieņemam, ka problēmu (attiecīgi risināmu jautājumu) netrūkst, ir pamats runāt par "kampaņošanu" tad, ja tiek atlasītas t. s. skaļākās (un, starp citu, ne vienmēr būtiskākās) tēmas, tās, kuras vieglāk vienkāršot, ar kurām vieglāk manipulēt, kuras neprasa faktoloģijas pārzināšanu, jo pietiek (?) ar "es tā uzskatu".
Droši vien iespējami arī citi un labāki kritēriji, tomēr galvenais, lai vēlētājs sev tādus formulētu, jo alternatīva nav laba. Piemēram, ir skaidrs, ka, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk plašsaziņas līdzekļos un citās komunikāciju platformās sāks spietot politiķi, kuriem, izrādās, ir ārkārtīgi daudz un interesants kas pavēstāms. No otras puses, nevajadzētu krist otrā grāvī un «izslēgt» komunikāciju vispār, jo viss esot tikai priekšvēlēšanu kampaņa.