Vīķe-Freiberga: Latvijai nav attaisnojuma atpalikt no citiem

Vai tas ir maz vai daudz? Vai valsts ir vēl bērna autiņos, vai tai jau ir pusaudža gadi vai arī jau zināms briedums?95 gadi kopš valsts proklamēšanas ir ļoti respektējams vecums, lielāks nekā ļoti daudzām ANO loceklēm. Tas, ka de facto neatkarība ir bijusi daudz īsāka, tikai nozīmē, ka vēl ir ļoti daudz jādara, lai reālā situācija valstī sasniegtu šim hronoloģiskajam vecumam atbilstošu brieduma līmeni.Vai mums ir tieši tāda valsts, kādu esam pelnījuši?Nē, XX gadsimta vēstures apstākļi atkārtoti ir laupījuši Latvijas tautai tās sūrā darbā ieguldīto pūļu rezultātus. Tas nav palicis bez zināmām ilgstošām sekām. Taču par to, kas noticis kopš neatkarības atgūšanas, mums nav vairs nekāda attaisnojuma atpalikt no citām valstīm ar līdzīgu likteni.Ir skeptiķi, kuri saka, ka latviešiem neatkarība iekrita klēpī, ka paši tā īsti to neizcīnīja, tāpēc to pietiekami nenovērtējam. Kā jūs to komentēsiet?Latvijas vēsture nav ticības mācība, kurai vai nu tic, vai netic. Tā ir sarežģītu faktuālu notikumu kopums, ar kuru katram puslīdz inteliģentam cilvēkam vajadzētu pēc iespējas dziļāk iepazīties. Sākot ar atmodas laikmetu, latvieši no apspiesta sabiedriskā slāņa autoritāras impērijas ietvaros lēnām izkopa savu pašapziņu - ne tikvien kā tauta vai etniska grupa, bet kā nācija. Pirmais Pasaules karš pēc vairāku impēriju sabrukuma palīdzēja veselai virknei tautu iegūt sev neatkarīgu valsti. Latvieši par savējo dabūja cīnīties ļoti sīvi, un pat skolēni bija gatavi šai cīņā iesaistīties. Tie, kas mudina necienīt un noniecināt viņu upurus un sasniegumus, manās acīs ir vienkārši nožēlojami.Ir 95 gadu jubileja, un izskatās, ka esam vairāk vai mazāk visus globālos uzstādījumus izpildījuši. Iestājušies visur, kur vien var. Bet daudzi grib zināt - kas tad varētu būt nākamais virsmērķis Latvijai?Iestāšanās jebkurā valstu kopībā nekad nevar būt tukšs pašmērķis vai it kā no ārienes uzspiests virsmērķis, bet gan stratēģisks lēmums, kam jāveicina valsts starptautiskā atzīšana un atpazīstamība, drošība, labklājība un attīstība. Iestāšanās kā tāda (kā, piemēram, ES vai NATO) nav ceļa gals, bet tikai noiets etaps, kas norāda tālāk ejamo ceļu. Tas nozīmē pieslēgšanos zināmām pamatvērtībām un mērķiem, pie kuriem jāturpina strādāt bez atslābuma un bez mitas, lai deklarētie mērķi un pamatprincipi arī reāli un efektīvi izpaustos iedzīvotāju ikdienas dzīvē.Visu interviju lasiet laikrakstā Diena otrdien, 5.novembrī!