Šo ziņu lasot, neviļus prātā nāk prātā stāsts, kā amatu zaudēja Lielbritānijas enerģētikas un klimata izmaiņu ministrs Kriss Hūns. Nu gluži kā parunā par bēgšanu no vilka, uzskrienot lācim, tā ministrs, mēģinot izvairīties no administratīvās atbildības par ātruma pārsniegšanu, tika apsūdzēts krimināli sodāmā nodarījumā – par taisnīguma un tiesas procesa kavēšanu (angliskais termins ir perverting the course of justice, latviski precīza šī termina tulkojuma nav, līdzīgi noziedzīgi nodarījumi ir iekļauti Krimināllikuma nodaļā "noziedzīgi nodarījumi pret jurisdikciju"; Lielbritānijā maksimālais sods par šādām darbībām ir mūža ieslodzījums). Ja vien ministrs būtu samaksājis sodu un samierinājies ar soda punktiem, viņa karjera, iespējams, būtu pavisam citāda…
Seriālu cienītāji atcerēsies Kāršu nama epizodi, kurā policijas priekšnieks atbrīvo no soda par ātruma pārkāpšanu Baltā nama Administrācijas vadītāju. Šī epizode atgādina, ka vairumā demokrātisko valstu, ja šis incidents kļūst publisks, atbildīgā amatpersona var zaudēt amatu, tiekot apsūdzēta par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Pat, ja apsūdzība netiek izvirzīta, šādi notikumi tiek uzskatīti par ļoti sliktu publicitāti, kas ietekmē turpmākās iespējas ieņemt vadošus amatus.
Vai katra pārkāpuma sekām ir jābūt amata zaudēšanai?
Šis ir kritērijs, kas liecina par sabiedrības izpratni par tiesiskumu valstī. Lai arī lēmuma pieņēmējs katrā konkrētā gadījumā ir kāda valsts amatpersona, lēmums tiek pieņemts sabiedrības viedokļa spiediena apstākļos. Ar atkāpšanos amatpersona atzīst, ka tās rīcības sekas ir uzticēšanās zudums no darba devēja – tautas – kas liedz turpmāku pienākumu pildīšanu.
Vai par katru kļūdu būtu jāmaksā ar amatu?
Kad atklājās, ka latviešu izcelsmes Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde ir personīgām vajadzībām izmantojusi dienesta kredītkarti, Freivalde atkāpās no amata, lai arī visus naudas līdzekļus bija atmaksājusi vēl pirms šīs ziņas nonākšanas atklātībā. Atceros, Latvijas informācijas telpā toreiz valdīja neizpratne – par ko viņa atkāpjas, nauda taču ir atdota? Kad Latvijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) personīgām vajadzībām, lai pārvestu savas mantas uz citu dzīvesvietu, izmantoja dienesta auto, sabiedrībā atskanēja prasība ministram atkāpties. Bet ministrs palika amatā, šo incidentu neuzskatot par svarīgu. Lai arī abos gadījumos tiesiskuma nodrošināšanas ministrijas vadītāji demonstrēja, ka nespēj strikti nodalīt valsts mantu un privātās vajadzības.
Atzīt savas kļūdas un sevi sodīt nav viegli. Tomēr likumus un sodu sistēmu mēs, sabiedrība, pieņemam, lai pasargātu sevi. Mēs, sabiedrība kopumā, pieņemam darbā policistu, lai tas sargātu gan mūs, gan citus, un tādējādi atturētu arī mūs pašus no pārkāpumu izdarīšanas. Vai mēs vienmēr ievērotu atļauto braukšanas ātrumu, ja zinātu, ka mūs nepieķers? Tieši tāpēc sodam ir jābūt neizbēgamam, ja pārkāpums ir ticis konstatēts.
Man stāstīja par kādu ciematu tepat Rīgas pievārtē, kurā ir pārdesmit mājas, viena iela, iebraukšanu ciematā kontrolē ciemata iedzīvotāju nolīgts apsargs. Tomēr uz ciemata vienīgās ielas ir izbūvēti kaitinoši daudz ātrumvaļņi – t.s. "guļošie policisti". Neviens no ārpuses šādu prasību nav izvirzījis, ātrumvaļņus izbūvējuši paši māju iemītnieki, lai paši sevi atturētu no pārāk ātras braukšanas, tā sargājot sevi un savus ģimenes locekļus.
Kad policists aiztur iereibušu autovadītāju, autovadītājam būtu jāsaka paldies, ka policists ir izpildījis tam doto uzdevumu un, iespējams, novērsis nelaimi.
Cenšoties atcerēties, vai kādreiz esmu dzirdējusi šādu pateicību, atmiņā ataust tikai viena reize, kad pirms daudziem gadiem publisku paldies policistiem pateica toreizējie Labvakar žurnālisti. Citās situācijas paldies izskan tikai par citiem, bet ne pašam izteiktiem aizrādījumiem vai piemērotiem sodiem.
Viens likums un viena taisnība visiem – administratīvais sods ir jāsaņem gan policijas priekšniekam, kas dienesta mašīnā traucies ar 130 km/h, gan arī policijas ekipāžai, kas iesaistījusies ātrumsacīkstēs ar motociklistu, tā apdraudot gan sevi, gan apkārtējos. Formas valkāšana un trafarētas automašīnas vadīšana nenozīmē neaizskaramību.
Tiesiska valsts ir kā stingra mamma – tā pasargā, kontrolējot. Tiesiskums nozīmē indivīda atsevišķu brīvību ierobežošanu sabiedrības interesēs. Tiesiskums nozīmē arī to, ka administratīvā pārkāpuma izdarītājs neizbēgami un nekavējoties saņem sodu par izdarīto pārkāpumu, un no tā nepalīdz izvairīties nedz amats, nedz dienesta stāvoklis, nedz popularitāte. Un tikai tad, kad vienādu sodu saņems gan policistam nepazīstamais autovadītājs, gan populārs aktieris, gan policista tiešais priekšnieks, mēs zināsim, ka valstī tiešām valda viens likums un viena taisnība visiem.
zvirbulēns
Jurajs
TrollisJT