Šajā dienā padomju okupācijas vara piespieda tūkstošiem cilvēku atstāt savas mājas un zemi, un lika doties izsūtījumā. Okupācijas varas veiktais noziegums pret Latvijas tautu izjauca ģimenes un dzimtas, atņēma sapņus un nākotni. Daudzi atdeva visdārgāko – dzīvību. Bija viss pamats padoties un vilties, tomēr tā nenotika. Latviešu tauta ne tikai izdzīvoja okupācijas laiku, bet vēl vairāk – izcīnīja tiesības valdīt savā zemē un atguva mūsu valsts neatkarību.
Šodien, pēc 67 gadiem, mēs turpinām nostiprināt savu valsti. Vēl vienu 25.martu mēs nepieļausim. Tieši tāpēc mēs stiprinām savas valsts aizsardzības spējas. Tāpēc mēs stāvam vienoti ar Ukrainu. Mēs ļoti labi zinām, ko nozīmē agresija, vēršanās pret nevainīgiem cilvēkiem un tautu. Mēs nekad neļausim svešām varām bradāt pār mūsu cilvēkiem. Valsts īstenos savu pienākumu.
Grūtībās var būt vilinājums padoties, ir daudz iespēju vilties. Tomēr šodienas izaicinājumos katrs apņemsimies tiem pretī likt darbus, kas stiprinās mūsu zemi un tautu.
Pieminot 25. marta deportāciju upurus un domās pārstaigājot mūsu tautas traģiskākās dienas, atcerēsimies, ka mūsu tautas spēks ir liels un neaptverams.
Dievs svētī Latviju!