Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

VBTAI vadītāja: Mūsu sabiedrībā ir milzīga pašagresija

Ar jauno Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju Ilonu Kronbergu sarunājas Māris Zanders.

Fragments no intervijas:

Sākšu patētiski un droši vien naivi – kā tas nākas, ka XXI gadsimta otrajā desmitgadē it kā civilizētā valstī, kur tik daudz tiek runāts par demogrāfiju, vispār pastāv tāda institūcija kā šī inspekcija?

Sausā atbilde ir, ka inspekcijas redzeslokā ir virkne funkciju, kas izriet no Bērnu tiesību aizsardzības likuma. Lieta tā, ka mums vajadzētu pieņemt, ka bērns ir cilvēks, kuram viņa brieduma un attīstības pakāpes dēļ ir nepieciešams, kamēr viņš izaug, kaut kāds specifisks tiesību kopums, kas viņu tomēr pasargā no šīs pasaules, mums vajadzētu pieņemt, ka šī pasaule ne visās savās izpausmēs ir pietiekami draudzīga. Savukārt praksē ir tā, ka mūsu un ne tikai mūsu sabiedrībā ir nostiprinājusies izpratne, ka bērns nav īpaša persona ar speciālu tiesību kopumu. Šajā izpratnē bērns ir kaut kas aprūpējams, bet nevis cienāma būtne, kurai mēs šo cieņu iemācām gan attiecībā pašai pret sevi un tad ceram saņemt šo cieņu atpakaļ kā attiecīgu attieksmi pret pārējo pasauli. Mums bērns nereti ir kaut kas līdzīgs apmīļošanas objektam, kaut kas starp rotaļlietu un labākajā gadījumā ieguldījumu nākotnē. Ja šī "rotaļlieta" mūs kaut kādu iemeslu dēļ neapmierina, mēs esam uz bērnu dusmīgi, mums ir sajūta, ka mums ir tiesības viņu sodīt. Sodīt to, ko mēs paši esam radījuši, kas ir daļa no mums pašiem.

Cik lielā mērā bērna tiesības ir pakļautas ideoloģizētām diskusijām? Ja mēs varam nodoties "vērtību kariem» attiecībā uz skolās mācāmo, neredzu iemeslu, kādēļ lai kaut kas līdzīgs nebūtu attiecībā uz bērnu tiesībām.

Diskusijas kā tādas nav nekas peļams, jo tās dod platformu, kur veikt domu apmaiņu un nonākt pie kaut kādiem secinājumiem un tālāk jau pie mērķtiecīgas rīcības. Vēlams gan, lai šī mērķtiecīgā rīcība būtu mums pašiem par labu. Es atkārtošu, ka, ja mēs uzskatām bērnu par daļu no sevis, tad rodas jautājums, ko mēs varam secināt par sabiedrību. Piemēram, tās lietas, ko dzird cilvēki, kas strādā ar diennakts uzticības tālruni, ir šausmīgas. Tās ir liecības tam, ka cilvēks, kurš ir ienācis pasaulē platām acīm un gatavs mīlestībai, kurš vismaz gaida, ka viņam nenodarīs fiziskas sāpes, reāli saņem kaut ko ārkārtīgi atšķirīgu. Un šī pretruna nevar neatstāt sekas. Tā ir sabiedrības pašagresija. Ja mēs vēršamies pret to, ko paši radām – bērnu –, tad ir skaidrs, ka mūsu sabiedrībā "iekšā" ir milzīga pašagresija.

Es dažkārt lielveikalā raugos apkārt un domāju: kādi jauki, inteliģenti ļaudis! Bet, kad atveru internetā komentārus, man paliek nelabi. Šeit pat nav stāsts par vērtībām, tas ir stāsts par to, kā mēs uztveram paši sevi.

Tas bija svarīgi, ko teici, tomēr tu neatbildēji uz manu jautājumu. Vecāki nereti grib redzēt bērnā savu priekšstatu, savu vērtību turpinājumu. Jautājums ir – vai šī saprotamā vēlme nevar nonākt pretrunā ar bērna autonomiju un izvēles tiesībām?

Mēģināšu atbildēt. Pēdējo desmit gadu laikā mēs esam sākuši daudz runāt par demogrāfiju, lietojam tādus smalkus jēdzienus kā "tautas ataudze" utt. Tas viss ir nepieciešams, lai šī Latvijas valsts, kuras pamatā, galu galā, ir cilvēki, nebeigtos. Ja mēs raugāmies pēc kvantitatīviem kritērijiem, ir bijuši izrauti "robi" – piemēram, deviņdesmito gadu vidus, vai tas lielas kritums, kas saistās ar 2009.– 2010. gadu. Tas nozīmē, ka tai paaudzei, ko mēs apzīmējam ar "40+", tiem, kuri vēl nav sasnieguši piecdesmit gadu vecumu, būs kā ļoti mazam kopumam jāvar nopelnīt šai valstij kaut ko, kas ir reducējams nodokļos, IKP un arī pensijās. Ja mēs skatāmies uz priekšu, tad ir jautājums par kvalitāti – kas būs tie cilvēki, kuri spēs pensijas nopelnīt iepriekšējām paaudzēm? Un it kā vajadzētu būt skaidram, ka tie nebūs bērni, kas šobrīd atrodas pāraudzināšanas iestādēs, vai bērni, kas tiek fiziski un emocionāli sakropļoti. Respektīvi, šobrīd kritums ir apstājies, dzimstība nedaudz pārsniedz mirstību, bet šis fakts kā tāds neko neatrisina. Tādēļ ir nepieciešams skaidri apzināties, kādi sabiedrības locekļi mums, ņemot vērā visu iepriekš teikto, ir nepieciešami un kādus mēs, ja tā var teikt, radām. Ik mēnesi uz uzticības tālruni ir mazliet vairāk par 1100 zvaniem, no kuriem gandrīz katrs ceturtais ir par seksuālu vardarbību. Mēs dzīvojam savās pasaulītēs un neapzināmies, kas patiesībā notiek.

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 8. decembra, avīzē Diena!
 

Top komentāri

Jāņonkols no laukiem
J
Labi kopti un mīlēti pat suns ar kaķi labi satiek. Bet cilvēkiem nepārtraukti jādomā kā izdzīvot. No vienas puses dārgas prestīža preces kļuvušas par modes precēm, bet tās iegādāties ir problēma. Kā izsmiekls ir A. Grigules priekšvēlēšanu sauklis : Vissvarīgākais ir cilvēks.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē