Protams, žurnālistam nav jābūt arī opozīcijas ruporam. Un ruporam vispār. Kad 1994. gadā sāku strādāt dienas laikrakstā Labrīt, žurnālistikā vēl bija pieņemts censties uzzināt patiesību. Triju viedokļu princips ziņu rakstā bija likums. Komentāros bija pierasts pat pārspīlēti pietušēt autora simpātijas. Žurnālists zvanīja, lai uzzinātu viedokli. Nevis viņam bija viedoklis, jau pirms viņš kādam zvana. Un zvana viņš tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka citādi domājošais ir idiots.
Protams, žurnālistam var būt savs viedoklis. Žurnālistam var būt sava politiskā nostāja. Žurnālistam var būt pat sava partija. Arī uz žurnālistiem attiecas Satversme, kas garantē tiesības piedalīties politikā.
Taču žurnālistam ir jābūt kritiskam. Ja Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons slavē Latvijas nodokļu sistēmu, pieļausim brīdi iespēju, ka viņš to slavē nevis tāpēc, ka tā ir objektīvi laba mūsu valstij, bet tāpēc, ka tā ir izdevīga britiem, kas atrisina savas darbaspēka problēmas uz emigrācijas rēķina no mūsu valsts. Jo žurnālists dabiski ir kritiķis, nevis jūsmotājs.
Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Juzefovičs LTV skatītāju zaudēšanu saista ar cilvēku protestu pret televīzijas nodarbošanos ar «politiskās elites dienaskārtības uzturēšanu ziņu saturā». Precīzāk pateikt to, ar ko nodarbojas arī daudzu citu mediju ziņu dienesti, ir grūti.
Labvakar! - no rīta izgājis pie žurnālistiem, sacīja Dombrovskis. Ir vakars, pierakstīja žurnālisti. Lai tā paliek kā anekdote.
Zaķis