Labi, ka NAP autori par galveno rādītāju ir izvēlējušies IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes indeksa. Nesen kāds ministrs intervijā lielījās, ka par Latvijas izvēlētās politikas pareizību liecinot tas, ka mēs esam sasnieguši augstāku labklājību nekā bijušajās PSRS valstīs. Diemžēl, pēc SVF datiem, Krievijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes indeksa 2011. gadā (21 246 ASV dolāri) bija lielāks nekā Latvijā (17 569 dolāri). Dīvaini, ka par Eiropas «veiksmes stāstu» pēdējā laikā tiek dēvēta nevis Igaunija vai Lietuva, bet Latvija. Jo Igaunijā (21 995 dolāri) un Lietuvā (20 321 dolārs) IKP uz vienu iedzīvotāju ir ievērojami augstāks nekā Latvijā.
Aplūkojot šo rādītāju, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc latvieši ir iecienījuši Īriju, kur IKP uz vienu iedzīvotāju ir 41 684 dolāri. Starp citu, lielāks nekā Lielbritānijā - 35 657 dolāri. Un daudz lielāks nekā vidēji ES - 32 644. IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir nedaudz vairāk par 50% no vidējā ES. Lūk, arī mūsu attīstības horizonts. Laikā, kad stāvējām uz barikādēm un sapņojām par brīvu Latviju, mēs iedomājāmies, ka reiz iegūsim ne tikai Rietumu brīvību, bet arī dzīves līmeni. 2020. gadā būs pagājuši teju trīsdesmit gadu kopš neatkarības atgūšanas, bet mūsu «ambiciozais» ekonomikas izrāviens paredz, ka mēs būsim sasnieguši nedaudz virs 60% no ES vidējā IKP līmeņa.
Un tas ir patiesi nožēlojami. Tas ir iemesls, kāpēc latviešu tauta masveidā emigrē. Ar šādu Nacionālo attīstības plānu emigrācija tikai turpināsies. Mēs varam mierinājumam lūkot Kongo, Burundi un Nigēras rādītājus, taču nedzīvojam Āfrikā. Mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, kurā nav nekādu robežu, un mēs esam līdzīgāki ASV štatam nekā neatkarīgai valstij. Tāda ir realitāte.
Vai mums vajag aiztaisīt robežas, izolēties, izvēlēties Baltkrievijas ceļu, par ko jau raksta cienījamais komponists Imants Kalniņš? Domāju, ka tas nav reālistiski un nav vajadzīgs.
Jo mēs varam un spējam attīstīties. Piemēri ir. Zivrūpniecības nozare plāno 100% pieaugumu līdz 2020. gadam. Lūk, tas ir cienījams, Latvijas situācijai atbilstošs pieaugums. Ja 100% IKP pieaugumu mēs attiecinātu uz visu Latvijas ekonomiku, tad mēs būtu sasnieguši un pārsnieguši ES vidējo līmeni. Bet pašas labklājīgākās ES valstis, pat Īriju, sasnieguši nebūtu.
Nesen notikušajā rūpnīcas Kaija jaunās ražotnes atklāšanā zemkopības ministre Laimdota Straujuma atzina, ka zivsaimniecība ir vienīgā nozare, kas pati ir noteikusi savus mērķus. Zivsaimnieku pieeja, manuprāt, ir īstais darbības veids, kas atbilst Latvijas nacionālas valsts interesēm. Izvirzām savus mērķus un tad skatāmies, vai tie atbilst kādiem citiem ES mērķiem. Pielāgojam atrašanos Eiropas Savienībā savām interesēm, nevis savas intereses pielāgojam citu ES valstu interesēm.
Ja mūsu zivsaimnieki 2020. gadā grib sasniegt 300 miljonu latu apgrozījumu 150 miljonu vietā tagad, tad ne tikai Zemkopības ministrijas, bet visai valsts politikai ir jākalpo tam. Un tā pa nozarēm. Ja kāda ES politika, kāda regula ir pretrunā ar Latvijas interesēm, tad domājam, kā panākt tās maiņu, izņēmuma stāvokli vai nepildīt to. Nevis automātiski pieņemt visas regulas un noteikumus, kas ir pretrunā ar Latvijas ekonomikas attīstības, respektīvi, mūsu labklājības, interesēm.
Tomēr, lai varētu aizstāvēt Latvijas intereses, tās vajag definēt. Ne tikai vispārīgi, bet pietiekami konkrēti. Gaidīt, kad ierēdņi sacerēs kārtējo normatīvo aktu valodā izpildīto penteri, kāds ir Nacionālais attīstības plāns, nozīmē mānīt sevi.
Mēdz daudz runāt par nevalstisko organizāciju lomu demokrātijā un pilsoniskajā sabiedrībā. Ar nevalstiskajām organizācijām bieži saprot moralizējošu inteliģentu pulciņu, bet murmulēšana par to īpašo lomu ir tukša runāšana vai kādu organizāciju viedokļa īpaša izcelšana citu starpā.
Reālās nevalstiskās organizācijas Latvijā ir darbīgās nozaru asociācijas un profesionālās biedrības, no kurām dažas savu darbu ir sākušas jau pietiekami sen. Ja arī LTRK un LDDK beidzot pamodīsies un apzināsies, ka to loma ir lielāka nekā valdības statististam vai mīkstam kritiķim, bet tām pašām ir jāņem rokā valsts ekonomisko mērķu noteikšana, kā to dara Latvijas Zivrūpnieku savienība, var mainīties daudzkas. Un uzdrošinos apgalvot, ka valdība un ministri pat labprāt aizies jūsu pavadā. Bet, ja neaizies, - viņiem pašiem ir jāaiziet. Tādai ir jābūt pilsoniskas sabiedrības ekonomiskās elites nostājai valsts politikas jautājumos.
Ja mēs spēsim ieturēt savu pozīciju, arī Eiropas Savienībā mums būs izdevīgi un labi. Nespēsim - arī ES nebūs labāk kā NVS.