Ekspremjers Einars Repše intervijā NRA nesen paziņoja, ka mēs visi visu laiku «pārmērīgi lielu uzmanību pievērsām tā saucamo ārvalstu investoru glorifikācijai, pārāk maz domājot paši par savas tautsaimniecības nostiprināšanu. Nekur citur pasaulē tik vieglprātīga attieksme pret ārvalstu konkurentu ienākšanu nav bijusi kā Latvijā. Nekur citur tā nav traucēta nacionālā biznesa attīstība kā šeit».
Tā ir konceptuāla doma un paradigmatiska atklāsme. Jebkurš politiķis, kurš pirms 2008. gada izteiktu līdzīgas domas, tiktu tūlīt noslaucīts no Latvijas politiskās skatuves. Viņš tiktu nosaukts par kreisu, atpalikušu, vecmodīgu, atpakaļrāpulīgu, tiktu vienkārši apsmiets.
Arī pats Einars Repše, visticamāk, neko līdzīgu neteiktu. Uzņēmēju grupa, kuras līderis viņš ir, pirms tam atbalstīja galvenokārt Vienotības virzienu politikā, kas balstās uz pilnīgi citām idejām. Idejām, kas pieļauj etnisko un lingvistisko, bet ne ekonomisko nacionālismu politikā.
Eiropas Savienībā ekonomiskais nacionālisms ir tabu. Tā ir būvēta uz pretējām idejām, ar pretēju mērķi. Noārdīt nacionālo valstu robežas, radot kopēju ekonomisko telpu, kurā ir vienādi spēles noteikumi. Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka to rāj. Tās prezidents Roberts Zēliks, kurš brīnījās, ka strādnieks, kurš griež latvāņus Siguldas pļavā, nesaņem simt latu stundā, attur Latviju no šīm idejām, «jo spēlēties ar protekcionismu nozīmē spēlēties ar uguni».
Tomēr paskatīsimies virs galvas. Uz Zemkopības ministrijas augstceltni, kuru rotā tik masīva Samsung reklāma, ko šodien diez vai varētu atļauties kāda vietējā firma.
Samsung zilais klucis nerotā UNESCO nozīmes vecpilsētas, mūsu Vecrīgas, seju. Tomēr tas tur stāv kā piemineklis Dienvidkorejas ekonomiskajam brīnumam, kuru mēs visi zinām. Samsung, Daewoo, LG, Hyundai un KIA - kurš gan nezina šos lielos zīmolus, kas ir mūsu ikdiena, bet tos ražo zemē, kura pirms tās fantastiskās attīstības bija totāli atpalikusi valsts.
Dienvidkoreja sāka ar to, ka atsacījās pakļauties Pasaules Bankas viedoklim. Un nākamajās desmitgadēs īstenoja pati savu ekonomisko politiku.
Tās valstis, kuras šodien pasaulei uzspiež tīru liberālismu, pašas savu bagātību savulaik uzbūvēja, slēpjoties aiz ekonomiskā protekcionisma sienas. Lielbritānija, ASV, jebkura cita valsts par tirgus brīvību sāk runāt tikai tad, kad tās ekonomika ir pārāka par lielāko daļu citu valstu ekonomiku un tirgus brīvība ļauj izplesties.
Amerika visā pasaulē sludina atvērtības principus. Tikmēr tās prezidents un kongress virza simtiem miljardu dolāru programmai Buy American! (Pērc Amerikas preci!). Sekosim ASV piemēram, nevis vārdiem.
Einars Repše ir pamodies, iespējams, pasaules krīzes šoks ir atmodinājis vēl daudzus, kuri pirms tam gulēja pašapmierinātā mierā, uzskatot, ka viss notiekošais lielās līnijās ir pareizi.
lol