Diskusija Saeimā šoreiz tiešām iezīmēja divu domāšanas veidu, ideoloģiju un pasaules skatījumu sadursmi. Iespējams gan, ka labējie un kreisie katrs no savas puses raugās uz vienu un to pašu ēku - tikai fasāde no dažādām pusēm izskatās citādi.
Viena ir valsts puse, atbildība pret cilvēku. Nenodrošinot apstākļus, lai cilvēks vidēji nodzīvotu 65 gadus, valsts sūta viņu pensijā vecumā, līdz kuram statistiski šodien nenodzīvo 40% vīriešu. Tas ir skarbi, ja savu mājasdarbu pret cilvēku valsts pilda slikti.
Tomēr otra puse ir paša atbildība par savu veselību un valsti. Valstij nav citu līdzekļu, par ko uzturēt sabiedrību, kā tikai tie, ko rada pati sabiedrība. Katram ir atbildība par savu dzīvesveidu, kas nosaka mūža ilgumu un kvalitāti. Vecumā lieki cerēt uz pensiju, ja sabiedrībā gluži vienkārši nav jauno, kas uzturētu arī tos vecos, kuri savulaik vairāk domājuši par dzīves baudu, nevis pienākumiem un bērniem. Tomēr nav tā, ka valsts lomas nebūtu pat bērnu dzimšanā. Dzimšanas statistika tūlīt uzlabojās, kad treknajos gados valsts maksāja normālas māmiņu algas. Tas radīja cerības - un bērnus. Šie jautājumi - valsts un cilvēka atbildība - nav atrauti. Tie spēlē kopā.
Tomēr pensiju jautājumu vairs nevaram atrisināt Latvijas mērogā. Latvijas nepilsoņi mēdz izvēlēties Krievijas pilsonību, lai saņemtu pensiju 55 gadu vecumā. Latvijas pilsoņi dzīvei un darbam savukārt izvēlas citas valstis Eiropas Savienībā. Valsts ar mazām algām, bet lielu pensionēšanās vecumu nevar konkurēt par iedzīvotāju skaitu. Savukārt iedzīvotāju skaits ir tas, kas rada ienākumu masu, nodokļu bāzi un iespējas sociālajām garantijām. Izveidojas apburtais loks - tur, kur ir labi dzīves apstākļi, kļūst vēl labāk, bet tur, kur ir slikti, kļūst vēl sliktāk.
Cilvēki vienotajā Eiropā aizvien vairāk meklēs valstis, kurās ir labāki sociālie nosacījumi, kas šīm vietām radīs iespēju radīt vēl labākus nosacījumus, kamēr citas vietas atpaliks. Tāpēc Latvijai no sociālā viedokļa kļūst izdevīga vienota Eiropas valsts, kurā arī minimālajai pensijai un algai būtu jābūt vienādai. Pašreizējā Eiropas modelī mēs kļūstam par sociāli nekonkurētspējīgu teritoriju, kurā lieki diskutēt par pensiju sistēmu, ja nav iespējams noturēt cilvēkus valstī.