Točs: Mēģinājums mainīt Latvijas valsts himnu ir lemts neveiksmei

No šāda viedokļa parakstu vākšana par himnas maiņu nebūtu nopietnas uzmanības vērta. Ja vien tā tiešām nebūtu tik ļoti laikmetīga.Laikmetīga nevis tajā, ka mūsu himna būtu novecojusi, kā apgalvo dažs maiņas iniciators. Laikmetīga nevis tajā, ka mūsu himna, kuru iznesām cauri okupācijas laikam, ar kuru atjaunojām Latvijas neatkarību, vairs nespētu iedvesmot tautu, kā to apgalvo kāda kundze.Tā ir laikmetīga centienos vājināt identitāti visur un visā - vai tā būtu nacionālā vai dzimuma identitāte. Tā palīdz šķirties no identitātes.Himna nav dziesmiņa. Iedomāsimies valsti, kurā katru gadu notiek konkurss un cilvēki izvēlas himnu no dziesmām, kuras labāk patīk. Mēs nevaram iedomāties tādu valsti. Šāda situācija ir absurds. Jo mainīgās dziesmiņas būtu tikai un vienīgi hiti. Tās nekad nekļūtu himnas.Jebkura himna ir tradicionāla un konservatīva, ja vien valsts nav pusgadu veca. Ne jau burtiskais saturs himnām, kas ir gadsimtiem vecas, ir svarīgs. Svarīgs ir tas, ka tās ir himnas cilvēkiem, kuri tās dzied. Ne jau Dieva svētību karalienei izlūdzas brits. Viņš dzied savas valsts himnu un dziedot pieder savai valstij.Diskusijas par himnas saturu, par reliģijas šķiršanu no valsts, par to, ka Dieva vārds kādu aizskarot, ka bez dēliem un meitām, iespējams, arī trešais vai ceturtais, vai piektais dzimums gribētu diet. Tas viss ir otršķirība. Tas tikai ir pamatojums, ka vajag racionālus skaidrojumus, lai pamatotu tik nozīmīgu soli kā himnas maiņa.Tāpēc nav ko iespringt latviešiem kristiešiem, latviešiem pagāniem vai citādiem latviešiem, pierādot, ka ir latviešu tautasdziesmu Dievs, tāpat kā ir kristiešu Dievs. Te ir svarīgs tas, ka, tāpat kā nacionālā valūta, kas šodien ir lats, bet rīt būs eiro, tiek mainīts cits identitātes stabs - himna.Var jau būt, ka ne no šā, ne no tā radies priekšlikums par himnas maiņu ir tikai taktisks gājiens. Tikai polittehnoloģija laikā, kad pastāv briesmas, ka varētu notikt referendums par eiro. Lai nolaistu tvaiku, lai būtu cits identitātes jautājums, ļoti emocionāla lieta, par kuru sašust, cīnīties un uzvarēt tautai. Nolaist tvaiku tai tautas daļai, kurai būs žēl lata. Latu būs nomainījis eiro, toties himna būs nosargāta.Tomēr tā nav lokāla politika. Tā ir politika, kas ir saistīta ar globalizācijas procesu, kuram dažādās identitātes veido sienas, bet to nolīdzināšana veido lielo laukumu. Vērtību, uzskatu, identitātes relatīvisms globalizācijas procesu paātrina, sastingušās identitātes formas to bremzē. Tāpēc ir svarīgi tās kustināt, ja globalizācijas procesu grib paātrināt.Cilvēks bez identitātes ir cilvēks bez kopienas. Viņš ir vientuļš un vājš. Ir daudz vieglāk pārvaldīt indivīdos sasmalcinātu sabiedrību nekā sabiedrību, kas veido kopienas un grupas. Tradicionālajā sabiedrībā cilvēkam ir ģimene, ir valsts, ir nācija, ir draudze. Modernais cilvēks ir individuālistisks un brīvs, bet viņam visas šīs aizmugures, šī atbalsta, ko sniedz šīs kopienas, nav. Bet kopienas veido un satur identitāte. Jo stiprāka identitāte, jo stiprāka kopiena. Relativizēt identitāti nozīmē padarīt to vāju.Mēs gribam padarīt stiprāku savu identitāti, bet mūsu identitāti grib padarīt vājāku. Diemžēl tā ir neizbēgama situācija. Stipra identitāte traucē federalizācijas procesiem Eiropā un globalizācijas procesiem pasaulē. Mēs gribam atrasties Eiropā, būt kopā ar mūsu transatlantiskajiem partneriem un vienlaikus būt neatkarīgi un saglabāt savu identitāti. Tas ir liels izaicinājums.Ir ļoti labi, ka mēs atrodamies Rietumu pasaulē, kur mūsu identitāti neapdraudēs ar tankiem, fiziski, brutāli un vardarbīgi - kā 1940. gadā. Mūsu identitāti neviens neapdraudēs nolūkā noslaucīt latviešu nāciju no zemes virsas. Mūsu identitāti neviens neapdraudēs tieši. Tomēr, ņemot vērā, ka mūsu identitāte nevienu, izņemot mūs pašus, neinteresē, to apdraud un vienmēr apdraudēs procesi, kuri notiek lielajā katlā.Mums vienmēr piedāvās nomainīt identitāti un himnu, valodu un valsti. Tāds piedāvājums pastāv katru dienu. Un daudzi to izmanto.Tomēr mums vēl ir sava valsts, kur atgriezties, ar savu valodu, Saeimu, valūtu, himnu, karogu - identitātes sastāvdaļām, kuru nav nemaz tik daudz un kuru paliek mazāk. Sargāsim un cienīsim tās. Ja mēs sāksim mainīt identitātes kā zeķes, mūsu drīz nebūs. Cilvēki būs, bet tautas nebūs. Tāpēc nemainīsim Latvijas valsts himnu un pat nediskutēsim par to.