Piekrītot demogrāfa I.Meža satraucošajām prognozēm par situāciju darba tirgū un dzimstības samazināšanos, gribētos akcentēt šo procesu kultūras dimensiju. Proti, to, kādi priekšstati dominē sabiedrībā par valsts un indivīda attiecībām. Nereti tiek apgalvots: "Es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti". Taču valsts ir ne tikai ierēdņi un politiķi, likumi un teritorijas, bet arī priekšstatu kopums, kas valda publiskajā telpā mums pašiem par sevi, savu lomu pasaulē, nākotni un augstākajām vērtībām.
Viens no cilvēciskās identitātes aspektiem ir piederība pie lielākas kopības, ko vieno pienākumi un saistības. Savu brīvību mēs ierobežojam – pakļaujot to uzticībai savai ģimenei, tautai, valstij. Mūsdienās šādu pieķeršanos vienai kultūrai, vienai konkrētai kopībai diskusijās sauc par kultūras fundamentālismu. Nereti par to pavīpsnā, nodēvē par reālai dzīvei nepiemērotu sentimentu, provinciālismu vai pēta kā etnogrāfisku reliktu. Vārds tradicionāls jau tiek uzskatīts gandrīz vai par atpalicības sinonīmu. Tiek apšaubīts tradicionālās ģimenes modelis (vienas sievietes un viena vīrieša savienība). Moderni ir būt kosmopolītam, it kā neatkarīgam indivīdam, bet īstenībā – reklāmpaklausīgam patērētājam. Kā teica kāds jauns politiķis – "es esmu dzimis krievs, dzīvoju Latvijā, bet vislabāk sevi jūtu kā dānis".
Protams, piederība kādai tautai vai kultūrai vien nepadara cilvēku par personību un nedod garantiju dzīves jēgas atrašanai. Tomēr gadu tūkstošus tas ir bijis cilvēka identitātes pamats un atskaites punkts. "Nekur nav tik labi kā mājās", tā saka daudzi, kas pēc ilgāka laika atgriežas dzimtenē. Jautājums: vai viņiem būs kur atgriezties? Vai latviešiem Latvijā vēl kaut kas piederēs?
V.Čērčils ir teicis, ka pārmaiņas ir labas, ja vien tās notiek pareizajā virzienā. Šobrīd politikā trūkst virziena – skaidru mērķu! It sevišķi pēc nepopulārās, bet neizbēgamās eiro ieviešanas un atteikšanās no lata.
Ticību valstij turklāt vājina arī solījumu nepildīšana. Piemēram, Labklājības ministrija tielējas par atbalsta modeļiem ģimenēm ar bērniem. Valdība nespēj vai nevēlas pildīt solījumus pedagogiem par atalgojuma paaugstināšanu. Atsakās no apņemšanās samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli par 2%, kas bija likumā skaidri fiksēts. Skaidrs, ka grūti ir dzīvot tādā sistēma, kur noteikumi tiek mainīti spēles gaitā. Cilvēki tiecas pēc kārtības, prognozējamības, bet piedzīvo iepriekš pieņemto lēmumu patvaļīga maiņu. Un – aizbrauc. Statistika ir nepielūdzama: cilvēku Latvijā paliek arvien mazāk. Par 14 000 šogad esot sarucis arī skolēnu skaits.
Varbūt līdztekus visām citām prioritātēm, jāizvēlas viena galvenā – tautas izdzīvošana?
Tas nozīmē – apturēt depopulāciju! Panākt, ka Latvijā ir gan daudzmaz ekonomiski izdevīgi, gan arī interesanti dzīvot un radoši izpausties. Tas, protams, nebūs motīvs, kāpēc atgriezīsies daudzi aizbraukušie, bet vismaz arguments palikt tiem, kuri dzīvojot dzimtenē vēlas kopt nacionālo kultūru un celt savu valsti.
Vissvarīgākais: jāpanāk, lai valsts reāli rūpētos par ģimenēm ar bērniem. Neapliekamā minimuma paaugstināšana par katru bērnu ģimenē – jūtami, nevis tikai par dažiem latiem! Lūk, pirmais solis tautas izdzīvošanas programmā.
Pirmais, bet ne vienīgais. Jo nepietiek palielināt tautas skaitu fiziski. Svarīgi, lai pilsoņi būtu lojāli pret valsti, cienītu valsts valodu un kultūru. Un tas savukārt ir izglītības politikas jautājums. Svarīgi ir nesamazināt to mācību priekšmetu īpatsvaru, kuru saturā ir kultūras dimensija. Diemžēl nesen Ministru kabineta apstiprinātā Pamatizglītības standarta veidošanas gaitā tieši tiem mācību priekšmetiem, kas uztur latvisko kultūridentitātei, draudēja stundu skaita samazinājums.
Līdztekus diskusijām par kopīgo mācību ilgumu pamatskolās, mācību gada pagarināšanu vai bezmaksas izglītību tikpat kā netiek apspriests mācību saturs. Tas jāpārskata vismaz divos aspektos. Pirmkārt, vai mācību saturs atbilst modernās pasaules izaicinājumiem. Otrkārt, vai tas orientē tikai un vienīgi uz katra jaunieša individuālo attīstību, vai ietver arī valsts, tautas un ģimenes vērtību dimensiju.
Izglītībā prioritātes ir gan modernas mācību metodes, gan tautas izdzīvošanai atbilstošs mācību saturs. Galvenais izglītības mērķis: radošas individuālas personības, kas tomēr būtu spējīgas un motivētas vienoties kopīgai rīcībai savas valsts labā.
Savukārt ekonomikā – līdztekus cīņām par procentu simtdaļām nodokļu politikā – atcerēsimies, kas ir to mērķis! Proti, saglabāt šo valsti, tās zemi, pilsoņus un kultūru. Nevis koncentrēties tikai uz atsevišķa indivīda iespējām un tiesībām, dažiem fiskāliem ieguvumiem, bet atrast tos risinājumus, kas vērsti uz kopējo labumu. Tas nozīmē ievērot valsts, tās pamatnācijas, kā arī ģimeņu ar bērniem intereses. Pretējā gadījumā latviešu tauta var izrādīties zaudētāja – globālajā politspēlē.